Netālu no Porte des Fēnēants, Rue de la Louve Grenuijs uzgāja mazu parfimērdarbnīcu un taujāja pēc darba.
Viņš uzzināja, ka metrs Onorē Arnulfi nomiris pagājušajā ziemā un veikalu vada viņa atraitne, rosīga trīsdesmit gadus veca melnmataina sieviete, zellim piepalīdzot.
Arnulfi kundze, pavaimanājusi par sliktajiem laikiem un grūto saimniecisko stāvokli, izstāstīja, ka viņa īstenībā nemaz nevarot atļauties otru zelli, kaut arī tāds būtu ļoti vajadzīgs steidzamu darbu veikšanai, un arī mājā viņam nemaz neesot vietas, taču viņai esot neliela būdiņa olīvu dārzā aiz franciskāņu klostera, desmit minūšu attālumā, kur cilvēks ar pieticīgām prasībām varētu nakšņot; viņai kā godīgai meistarienei gan esot jāuzņemas atbildība par zeļļa miesu un dvēseli, tomēr divas karstas maltītes dienā esot ārpus viņas reālo iespēju robežām… Ar vienu vārdu sakot, kā jau Grenuijs to sen bija saodis, Arnulfi kundzei piemita veselais saprāts un veikalnieces prasme. Tā kā Grenuijam nebija savu prasību attiecībā uz atalgojumu un viņš piekrita piedāvātajiem diviem frankiem nedēļā, viņi ātri vienojās. Tika pasaukts pirmais zellis, milzīga auguma vīrs vārdā Drio. Grenuijam uzreiz kļuva skaidrs, ka naktīs tas mēdz uzturēties kundzes gultā un bez viņa ziņas svarīgi lēmumi netiek pieņemti. Viņš nostājās Grenuijam priekšā, kurš salīdzinājumā ar šo spermas smakas mākoņa apņemto milzi izskatījās smieklīgi mazs. Drio pamatīgi nopētīja Grenuiju, it kā gribēdams atklāt kādus slēptus nodomus vai blēdības, un tad beidzot, pamājot ar galvu, deva savu piekrišanu.
Tā viss bija nokārtots. Grenuijs saņēma rokas spiedienu, aukstas vakariņas, segu un būdiņas atslēgu. Būdiņa izrādījās par bezlogu aizgaldu, kas patīkami smaržoja pēc izkaltušām aitu spirām un siena. Grenuijs iekārtojās, cik nu labi tas bija iespējams, un nākamajā dienā sāka strādāt pie Arnulfi kundzes.
Bija narcišu laiks. Arnulfi kundze audzēja narcises pati mazos zemes pleķīšos, kas viņai piederēja lielajā bļodā aiz pilsētas. Dažkārt viņa pirka ziedus arī no zemniekiem, kaulējoties par katru grasi. Ziedi tika piegādāti rīta agrumā lielos grozos, desmitiem tūkstošu ziedu tika sabērti darbnīcā milzīgās, bet vieglās, smaržīgās kaudzēs. Drio pa to laiku milzīgā katlā kausēja liellopu un cūku taukus, līdz tie pārvērtās par krēmīgu zupu, kura Grenuijam bija nepārtraukti jāmaisa, kamēr tajā saujām tika mesti ziedi. Pirmajā mirklī ziedi kā līdz nāvei pārbiedētas acis peldēja virspusē, lai uzreiz izdzistu, tiklīdz tos apņēma siltie tauki. Tajā pašā brīdī ziedi arī bija iemidzināti un viņiem nebija citas izejas kā atdot savu pēdējo vaidu tai vielai, kurā viņi noslīka, un Grenuijs ar neaprakstāmu izbrīnu vēroja jo vairāk ziedu bija taukos, jo stiprāk tie smaržoja. Tie nebija mirušie ziedi, tie bija tauki, kas bija ieguvuši ziedu smaržu.
Kad zupa kļuva par biezu, to vajadzēja žigli izlaist caur lieliem sietiem, lai atbrīvotos no ziedu līķiem un rastu vietu citiem ziediem. Tad tika mests un maisīts tālāk, un tā visu dienu bez pārtraukuma, jo šis darbs necieta kavēšanos. Pret vakaru visa ziedu kaudze bija izgājusi caur katlu. Lai nekas neietu zudībā, atkritumi tika aplieti ar vārošu ūdeni un izspiesti līdz pat pēdējai lāsītei, iegūstot maigi smaržojošu eļļu. Bet vairums smaržas, ziedu jūras dvēsele, bija palikusi katlā, tā bija ieslēgta neizskatīgos, baltpelēkos, lēni stingstošos taukos.
Nākamajā dienā macerācija, tā sauca šo procedūru, tika turpināta. Atkal tika karsēts katls, šķidrināti tauki, bērti ziedi. Un tā dienu no dienas, no mazas gaismiņas līdz pat tumsai. Darbs bija grūts. Grenuija kājas bija kā no svina, rokas tulznās, vakaros atgriežoties būdiņā, sāpēja mugura. Drio, kurš bija trīs reizes spēcīgāks par Grenuiju, ne reizi nepalīdzēja maisīt taukus. Viņš baudīja spalviņas viegluma ziedu bēršanas prieku, uzmanīja uguni un karstumā neaizmirsa iedzert kādu malku. Bet Grenuijs neprotestēja. No rīta līdz vakaram viņš bez ierunām maisīja taukus, viņu vēl arvien fascinēja process, kurš norisinājās viņa acu un deguna priekšā: ziedu acumirklīgā novīšana un viņu smaržas absorbcija.
Pēc kāda laika Drio nolēma, ka tauki ir piesātināti un vairs nespēj uzņemt smaržu. Tad tika izdzēsta uguns, smagā zupa pēdējo reizi tika izlaista caur sietu un sapildīta fajansa tīģeļos, kur tā sacietēja smaržīgā pomādē.
Tad bija klāt Arnulfi kundzes stunda. Viņa ieradās, lai novērtētu dārgo produktu un klasificētu pēc kvalitātes un daudzuma, iegrāmatotu. Tad viņa tīģeļus pašrocīgi aizvēra, apzīmogoja un nonesa pagraba vēsumā, pēc tam uzvilka melnu kleitu, atraitnes plīvuru un devās apgaitā pie pilsētas smaržvielu tirgotājiem. Aizkustinošiem vārdiem viņa aprakstīja kungiem savu vientuļas sievietes stāvokli, ļāva viņiem izteikt piedāvājumus, pakaulējās par cenu, pavaidēja un, visbeidzot, pārdeva vai arī nepārdeva. Vēsumā smaržīgā pomāde bija uzglabājama ilgu laiku. Ja cenas bija pārāk zemas, varēja mierīgi gaidīt līdz ziemai vai nākamajam pavasarim, kad tās, iespējams, būs augstākas. Varēja arī nemaz nepārdot šiem sīkstuļiem, bet apsvērt iespēju, kādēļ gan ne, kopā ar citiem sīkražotājiem nosūtīt kādu pomādes kravu uz Dženovu vai arī piedalīties braucienā ar konvoju uz Bokēras rudens gadatirgu. Tas, protams, bija riskants pasākums, bet veiksmes gadījumā ļoti ienesīgs. Visas šīs iespējas Arnulfi kundze rūpīgi apsvēra. Dažkārt viņa tās kombinēja, daļu savu dārgumu pārdodot uzreiz, daļu saglabājot un daļu pakļaujot riskam. Dažkārt viņai tirgus pētīšanas gaitā radās iespaids, ka tas ir pārsātināts, tad viņa, plīvuram vējā plandot, steidzās mājup un deva Drio rīkojumu visu produkciju pārvērst essence absolue.