Tādos gadījumos pomāde, kas bija slēgtajos traukos, tika uznesta no pagraba un ar speciālas maisāmierīces palīdzību sajaukta ar spirtu. Tad viss tika nonests atpakaļ pagrabā, atdziestot spirts atdalījās no taukiem, tā ka to varēja noliet citā pudelē. Šis spirts līdzinājās milzīgas intensitātes parfīmam, turpretī pomāde bija zaudējusi lielo daļu sevī glabātās smaržas. Tātad smarža spēja pāriet no vienas vielas uz citu. Bet ar to vēl viss nebeidzās. Pēc rūpīgas filtrēšanas iegūto spirtu iepildīja mazā alambikā un destilēja uz ļoti lēnas uguns. Atlikums bija pavisam mazs daudzums bāla šķidruma, kuru Grenuijs labi pazina, kaut arī tādas kvalitātes un tīrības preci viņš nebija sastapis ne pie Baldīni, ne Rinela: tūkstoškārt koncentrēta ziedu smarža bija kļuvusi par essence absolue. Šī esence vairs nesmaržoja mīlīgi. Tā bija sāpīgi intensīva, asa un kodīga. Vienas lāses bija diezgan, lai, izšķīdinot litrā spirta, tā atdzīvotos un smaržotu kā ziedu pļava.
Iznākums bija niecīgs. To varēja sapildīt trijos mazos flakoniņos. Simtiem tūkstošu ziedu varēja iepildīt trijos flakoniņos. Bet tie bija vesela kapitāla vērti, pat šeit, Grasā. Taču tie kļuva nesalīdzināmi dārgāki, nonākot Parīzē, Lionā, Grenoblē, Dženovā vai Marseļā. Arnulfi kundzes skatiens atmaiga, lūkojoties uz šiem flakoniņiem. Viņa aizkorķēja tos ar slīpētiem korķiem un aizzīmogoja ar šķidru vasku, pa virsu vēl pārliekot pāri zivs pūsli un stingri nosienot, lai nepazustu neviens vērtīgā šķidruma atoms. Tad flakoniņi tika novietoti ar vati oderētā kastītē un nolikti pagrabā aiz atslēgas.
Aprīlī macerēja irbulenes un apelsīnu ziedus, maijā rožu jūru. To smarža ietina visu pilsētu saldi krēmīgā, neredzamā miglā. Grenuijs strādāja kā zirgs. Kautri, gandrīz verdziskā padevībā viņš pildīja Drio uzdoto. Bet pa to laiku, kamēr viņš šķietami truli maisīja, mazgāja traukus, tīrīja darbnīcu vai nesa malku, viņa acīm nepaslīdēja garām neviena no svarīgām šīs prasmes sastāvdaļām, nekas no smaržas metamorfozes. Grenuijs sekoja smaržu pārvērtībām daudz precīzāk, nekā to varētu
Drio. Viņš parasti pirmais ievēroja, kad tauki bija pārkarsēti, kad zupa kļuva par biezu, viņš saoda to, kas notika destilācijas trauku iekšienē un kad destilācijas process bija jābeidz. To visu viņš it kā nevilšus izpauda, paliekot savā pakļautajā pozīcijā. Viņam liekoties, ka tauki tagad esot par karstu, nu gandrīz vai varot laist tos caur sietiem, viņam šķietot, ka alambika spirts jau esot iztvaikojis. Drio, lai arī nebija nekāds gudrinieks, tomēr nebija arī galīgs muļķis, un ar laiku ievēroja, ka viss izdevās daudz labāk, ja tika darīts tas, kas likās darāms Grenuijam. Tā kā Grenuijs nekad nebija pašpārliecināts, vīzdegunīgs un iedomīgs uz to, kas viņam likās, un nekad nepauda to Arnulfi kundzes klātbūtnē, kā arī nemēģināja apšaubīt Drio autoritāti, tad nebija nekāda iemesla nepaklausīt Grenuija padomiem un ar laiku varēja atļaut viņam pašam pieņemt lēmumus.
Arvien biežāk Grenuijam bija ne tikai jāmaisa, bet arī jākarsē tauki un jāber ziedi, jālaiž zupa caur sietu, kamēr Drio aizskrēja līdz krodziņam „Quatre Dauphins", lai izdzertu kādu glāzi vīna, vai arī pie kundzes. Viņš zināja, ka var atstāt Grenuiju vienu. Grenuijs, savukārt, kaut arī viņam bija divtik darba, izbaudīja vientulības burvību, jo tā viņš varēja pilnveidot savu prasmi un veikt mazus eksperimentus. Drīz vien viņš zaglīgā priekā konstatēja, ka viņa gatavotā pomāde ir daudz smalkāka un essence absolue par pakāpi tīrāka nekā ar Drio kopā gatavotās.
Jūlija beigās bija jasmīnu laiks, augustā ienācās nakts hiacintes. Šīm puķēm piemita tik izmeklēta un trausla smarža, ka tās varēja ievākt tikai līdz saullēktam un to tālākā apstrāde bija ļoti speciāla un maiga. Karstums mazināja šo puķu smaržu, un karsta tauku vanna būtu to pilnīgi sagrāvusi. Šie cēlie ziedi neļāvās, lai tiem vienkārši atņemtu smaržīgo dvēseli, tā bija no tiem metodiski jānoskrāpē. Puķes tika novietotas īpašā telpā uz ietaukotām platēm vai eļļainiem lakatiem, un tur tās lēni iemiga nāves miegā. Tās novīta trīs, četru dienu laikā, izdvešot savu smaržu apkārtējos taukos vai eļļā. Tad ziedus uzmanīgi izzvejoja no taukiem un uzbēra jaunus. Šis paņēmiens tika atkārtots kādas desmit vai divdesmit reizes, līdz pomāde bija piesātināta, tad smaržīgā eļļa tika izspiesta no lakatiem. Pa to laiku bija klāt septembris. Smaržu iznākums šeit bija vēl niecīgāks nekā pēc macerācijas procesa. Bet iegūtā jasmīnu pasta un rožu huile antique kvalitātes, smalkuma un oriģinalitātes ziņā bija galvastiesu pārāka par jebkuru citu parfimērijas produktu. Šķita, ka taukos palicis jasmīna saldi stindzinošās erotiskās smaržas spoguļattēls. Grenuija deguns, protams, sajuta starpību starp ziediem un konservēto smaržu: bija jūtams tauku smakas plīvurs. Tauki gan varēja būt ļoti tīri, bet tie mainīja oriģināla smaržu ainu, tie atņēma smaržas sulīgumu, bet, iespējams, tieši tādējādi darīja smaržas skaistumu parastiem cilvēkiem baudāmu. Visādā ziņā aukstā enfleurage bija smalkākais un efektīvākais maigu smaržu satveršanas līdzeklis. Nekā labāka nebija. Ja arī šī metode nebija pietiekoši perfekta, lai pilnīgi pārliecinātu Grenuija degunu, tad tā bija laba diezgan, lai piekrāptu visus pasaules truldeguņus.
Īsā laikā Grenuijs bija apsteidzis savu skolotāju Drio ne tikai macerācijas, bet arī aukstās enfleurage mākā un ārkārtīgi pārdomātā un diskrētā veidā licis to viņam manīt. Un Drio labprāt atļāva Grenuijam doties uz kautuvi, lai iegādātos vispiemērotākos taukus. Grenuijs tīrīja, kausēja un filtrēja šos taukus, kā arī noteica maisījumu attiecības, kas Drio vienmēr bija licies ļoti sarežģīts un riskants pasākums, jo tauki, kas par daudz oda pēc cūkas, aitas vai liellopa, varēja samaitāt vērtīgo pomādi. Drio atļāva Grenuijam izvietot tauku plates, pašam noteikt ziedu mainīšanas laikus, pomādes piesātinātības pakāpi. Tā ar laiku Drio, tāpat kā savulaik Baldīni, atstāja Grenuija ziņā visus tos lēmumus, kuros viņam pašam bija jāvadās pēc tās aptuvenības, kas ir neizbēgama iemācītiem likumiem. To, ka Grenuijs pieņēma šos lēmumus, sekojot sava deguna norādījumiem, Drio, protams, nezināja.