„Viņam ir laimīga roka," Drio parasti sacīja jeb, „viņam ir laba izjūta." Dažreiz viņš, protams, nodomāja: „Viņš ir daudz talantīgāks par mani. Viņš ir tūkstoškārt labāks parfimērs." Tajā pašā laikā viņš uzskatīja Grenuiju par galīgu muļķi, jo viņš no sava talanta nemēģināja izsist ne mazākā kapitāla, turpretī Drio ierobežotās spējas drīz vien padarīs viņu par meistaru. Grenuijs centās nostiprināt Drio šādu viedokli, nekad neizrādot ne mazākās godkāres, izlikās, ka šie rezultāti tiek iegūti, nevis pateicoties viņa ģenialitātei, bet gan Drio norādījumiem, bez kuriem vispār nekas neiznāktu. Tā viņi ļoti labi satika.
Tad pienāca rudens un ziema. Darbnīcā iestājās miers. Smaržas tīģeļos un flakonos mierīgi gulēja pagrabā un, ja kundzei neienāca prātā, ka kāda no pomādēm būtu jāpārvērš essence absolue vai jādestilē kāds maisiņš kaltētu garšvielu, nebija daudz darba. Bija tikai olīves, pāris kurvju nedēļā. No tām tika spiesta eļļa. Grenuijam bija jādestilē arī vīns, pārvēršot to spirtā.
Drio rādījās arvien retāk. Viņš pildīja savus pienākumus kundzes gultā un, kad parādījās, ožot pēc sviedriem un sēklas, tad tikai tādēļ, lai uzreiz pazustu krodziņā. Arī kundze bija reti redzama. Viņa bija aizņemta ar īpašuma lietām un savas garderobes piemērošanu sēru laika beigām. Grenuijs dienām ilgi satika tikai kalponi, kas pusdienās atnesa zupu un vakarā maizi un olīves. Kopīgajā dzīvē Grenuijs piedalījās tieši tik daudz, lai neviens neievērotu ne viņa prombūtni, ne klātbūtni. Viņš ne ar vienu nedraudzējās, taču rūpējās arī par to, lai viņu neuzskatītu par iedomīgu. Viņš rīkojās tā, lai citiem zeļļiem viņa sabiedrība liktos neinteresanta. Viņš bija garlaicības radīšanas meistars. Viņš mēdza izlikties par muļķīti, taču ne tik lielu, lai kādam rastos vēlme padarīt viņu par cunftes bargo likumu upuri. Viņam lieliski izdevās izlikties par ļoti neinteresantu cilvēku. Un viņu lika mierā. Neko citu arī Grenuijs nevēlējās.
Daudz laika viņš pavadīja darbnīcā. Drio viņš paskaidroja, ka gribot izgudrot Ķelnes ūdens recepti. Bet īstenībā viņš eksperimentēja ar pavisam citām smaržām. Monpeljē izgatavotā smarža, kaut arī Grenuijs to lietoja ļoti taupīgi, bija gandrīz izlietota. Viņš izgatavoja jaunu. Bet šoreiz viņš neaprobežojās ar sliktu cilvēka smakas imitāciju no steigā savāktiem materiāliem. Viņš nolēma izgatavot sev personīgu smaku jeb, precīzāk izsakoties, zināmu skaitu personīgu smaku.
Vispirms viņš izgatavoja neuzkrītošu smaku, peļu pelēku ikdienas uzvalku, kurā gan bija jūtama sieraini skābā cilvēka smakas komponente, taču to klāja biezs linu un vilnas pavedienu slānis. Izplatot šādu smaku, varēja komfortabli justies starp cilvēkiem. Smaka bija pietiekoši stipra, lai pamatotu viņa eksistenci, un pietiekoši neuzkrītoša, lai neviens viņu neievērotu. Šī smaka nostādīja viņu tādā kā starpstāvoklī, kas gan Arnulfi mājā, gan uz ielas Grenuijam šķita ļoti piemērots.
Bet dažos gadījumos šāda smaka bija traucējoša. Ja Grenuijam Drio uzdevumā bija jādodas iepirkties vai arī viņš gribēja sev iegādāt mazliet muskusa vai cibeta, tirgotāji viņu bieži vien nemaz neievēroja un neapkalpoja un, ja apkalpoja, tad prasītā vietā bieži vien iedeva pavisam ko citu. Šādiem gadījumiem viņš izgatavoja asāku, viegli sviedrainu smaku, ar tādiem stūriem un malām, kas darīja viņa klātbūtni jūtamāku un radīja cilvēkos iespaidu par steigu un neatliekamām darīšanām. Arī Drio aura seminalis atdarinājumam bija labi panākumi. To Grenuijs izgatavoja no svaigu iekšu pastas un kviešu miltiem. Vēl viena smaka no Grenuija arsenāla izraisīja līdzjūtību. Tā bija domāta vidēja vecuma un vecām sievietēm. Lietojot šo smaku, Grenuijs oda pēc šķidra piena un tīra, mīksta koka. Grenuijs lietoja šo smaku, kad gribēja izlikties par bālu zēnu, kuram noteikti jāpalīdz. Grenuijs izskatījās tik izsalcis un bezpalīdzīgs, ka tirgus sievas, viņu ieraudzījušas, parasti deva riekstus un kaltētus bumbierus. Pat pie miesnieka kundzes, kura bija pazīstama ar savu stingrību, viņš par velti drīkstēja izmeklēt sev kaut ko smirdošas gaļas un kaulu atliekās, jo šī nevainības smaka aizkustināja viņas mātišķo sirdi. No šīm paliekām viņš ieguva kādas citas smakas pamatkomponenti. Šīs smakas uzdevums bija izsaukt riebumu, un Grenuijs to lietoja, kad gribēja, lai viņu liek mierā. Šī smaka bija ļoti iedarbīga un spēja atgrūst pat Drio, kurš nebija pārāk klīrīgs, bet bija spiests doties svaigā gaisā, pats īsti nesaprotot, kas par lietu. Ar pāris pilieniem šīs smakas uz būdiņas sliekšņa pietika, lai šeit negribētu ielauzties ne cilvēks, ne zvērs.
Šo dažādo smaku aizsegā, kuras līdzīgi tērpiem tika mainītas atkarībā no apstākļiem, Grenuijs varēja neievērots uzturēties starp cilvēkiem un nodoties savai īstenajai kaislei: smaržu medībām. Viņam bija liels mērķis un gads laika, un viņš gribēja sasniegt šo mērķi ne tikai ar degsmi, bet arī plānveidīgi un sistemātiski asinot ieročus, slīpējot tehniku un pilnveidojot metodes. Viņš sāka tai vietā, kur bija beidzis pie Baldīni, mēģinot iegūt nedzīvu ķermeņu akmens, metāla, stikla, koka, sāls, ūdens smaržas. Tas, ko toreiz nevarēja izdarīt ar raupjā destilācijas paņēmiena palīdzību, tagad izdevās, pateicoties tauku absorbcijas spējai.