Terjē pielēca kājās un nosvieda grozu uz galda. Viņš gribēja dabūt to prom, iespējami ātri, iespējami tūlīt, iespējami uzreiz.
Un tad tas sāka kliegt. Zīdainis samiedza acis, atvēra savu sārto rīkli un spiedza tik spalgi, ka Terjē sastinga asinis dzīslās. Terjē vicināja grozu izstieptā rokā, kliegdams „kilikili", mēģinādams bērnu apklusināt, taču tas kliedza vēl skaļāk, kļuva zils, un šķita, ka viņš no kliegšanas grasās pārsprāgt.
Prom! Tūdaļ pat prom… Pie velna, viņš gribēja sacīt, bet saknieba lūpas un norija šo vārdu… prom šo briesmoni, prom šo neizturamo bērnu! Uz kurieni? Viņš pazina labu duci zīdītāju, viņam bija zināmas arī kvartāla bāreņu patversmes, bet tas bija par tuvu, par ciešu pie ādas, vajadzēja dabūt viņu prom tā, lai kuru katru mirkli viņu nevarētu atnest atpakaļ un nolikt pie vārtiem, viņu vajadzēja dabūt uz citu kvartālu, uz otru upes krastu, vislabāk aiz pilsētas nocietinājuma mūra, uz Sentantuāna priekšpilsētu! Uz turieni šo brēcošo nastu, tālu uz austrumiem, aiz Bastīlijas, kur pa nakti slēdz vārtus.
Viņš uzrāva sutanu, paķēra kliedzošo grozu un pa mazajām ieliņām teciņus metās uz Sentantuāna priekšpilsētas ielu, augšup pa Sēnu, ārā no pilsētas, uz Šaronnas ielu, kuras galā, Madlēnas de Trenelas klostera tuvumā dzīvoja kāda Gaijāra kundze, kura par maksu pieņēma jebkura vecuma un veida bērnus. Terjē atdeva vēl arvien brēcošo bērnu, samaksāja par gadu uz priekšu un bēga atpakaļ uz pilsētu. Pārnācis klosterī, viņš nometa drēbes, it kā tās būtu aptraipītas, nomazgājās no galvas līdz kājām un savā cellē saritinājās gultā, ilgi meta krustus, lūdza dievu, līdz atvieglots aizmiga.
Gaijāra kundzei nebija vēl trīsdesmit gadu, bet viņas dzīve jau bija pagājusi. Viņa izskatījās atbilstoši savam vecumam un tai pašā laikā divreiz, trīsreiz un simtreiz vecāka, viņa izskatījās pēc meitenes mūmijas, bet iekšēji viņa jau sen bija mirusi. Kad viņa bija maza meitene, tēvs viņai bija iesitis pa pieri tā mazliet virs deguna saknes ar krāsns kruķi, no tā laika viņa bija zaudējusi ožas spēju un jebkādu cilvēciska siltuma vai vēsuma izjūtu, un vispār jebkādas tieksmes. Pēc šī sitiena maigums viņai bija tikpat svešs kā riebums, prieks tikpat svešs kā izmisums. Viņa neko nejuta arī, vēlāk guļot ar savu vīru, arī tad ne, kad viņai piedzima bērni. Viņa neskuma, ja tie mira, tāpat kā nepriecājās, ja viņi dzīvoja. Viņa nežēlojās, kad vīrs viņu piekāva, un neizjuta atvieglojumu, kad viņš no holeras nomira Hotel-Dieu. Viņa pazina tikai divas izjūtas: vieglu netīksmi, kad tuvojās ikmēneša migrēna, un tīksmes atjaunošanos, kad migrēna bija pāri. Vairāk neko šī mirusī sieviete nejuta.
Bet, no otras puses… vai droši vien pateicoties pilnīgam emociju trūkumam, Gaijāra kundzei bija nevainojama kārtības un taisnīguma izjūta. Viņa neizcēla nevienu no sev uzticētajiem bērniem, viņa arī nevienu nepaļāja. Viņa trīsreiz dienā deva tiem ēst, bet ne grama vairāk. Līdz otrajam dzīves gadam viņa bērnus trīsreiz dienā pārtina. Ja kāds pietaisīja bikses, būdams vecāks, tad saņēma bezpārmetumu pļauku un vienreiz nedabūja ēst. Tieši pusi no naudas viņa tērēja audzēkņiem, tieši pusi paturēja sev. Lētos laikos viņa nemēģināja pievākt vairāk naudas, taču arī dārgos nepielika ne sū, pat tad, ja runa bija par dzīvību un nāvi. Citādi taču viņas veikals nebūtu rentabls. Un viņai bija vajadzīga nauda. Viņa visu bija precīzi izrēķinājusi. Vecumā viņa gribēja sev nopirkt renti un lai viņas īpašumā būtu tieši tik daudz, lai varētu mierīgi nomirt mājās, nevis nosprāgt Hotel-Dieu kā viņas vīrs. Pati nāve viņu nebaidīja. Bet viņai netikās mirt kopā ar simtiem svešu cilvēku. Viņa gribēja sev privātu nāvi, un tādēļ bija nepieciešama pilna zeķe ar naudu.
Dažu ziemu no diviem dučiem viņas audzēkņu nomira trīs vai četri, taču šis rādītājs bija ievērojami labāks nekā citām privātajām audžumātēm un lielajiem valsts un baznīcas atradeņu namiem, kuros mirstība dažkārt sasniedza deviņas desmitdaļas. Bet nāca jau arī jauni audzēkņi. Parīze ik gadu ražoja vairāk nekā desmit tūkstošus atradeņu, bastardu un bāreņu. Tā kā zaudējumus varēja pārdzīvot.
Mazajam Grenuijam Gaijāra kundzes iestāde bija svētība. Droši vien nekur citur viņš nevarētu izdzīvot. Bet pie šīs dvēseliski nabagās sievietes viņš auga. Viņš bija sīksts. Pārdzīvojis savu piedzimšanu atkritumos, viņš tik viegli neļāva izstumt sevi no pasaules. Viņš dienām ilgi varēja iztikt ar ūdeņainām zupām un vājpienu, viņš ēda puvušus dārzeņus un sasmakušu gaļu. Bērnībā viņš izslimoja masalas, dizentēriju, vējbakas, holeru, pārdzīvoja sešu metru kritienu akā un apdedzināja krūtis ar verdošu ūdeni. No tā palika rētas, kraupji un sakropļota kāja, viņš kliboja, bet dzīvoja. Viņš bija sīksts kā izturīga baktērija un pieticīgs kā ērce, kura gadiem ilgi klusi sēž kokā, pārtiekot no vienas vienīgas asins lāses. Viņa miesai bija nepieciešams niecīgs daudzums ēdiena un apģērba. Viņa dvēselei nevajadzēja neko. Drošība, atbalsts, maigums, mīlestība, vai kā nu sauc visas tās lietas, kuras vajadzīgas bērnam, Grenuijam bija pilnīgi liekas. Vai, pareizāk sakot, mums šķiet, ka viņš no paša sākuma padarīja tās par sev nevajadzīgām, lai varētu izdzīvot. Viņa pirmais kliedziens, kliedziens zem zivju kaujamā galda, ar kuru sākās viņa atmiņas un ar kuru viņš nogādāja savu māti uz ešafota, nebija instinktīvs sauciens pēc līdzjūtības un mīlestības. Tas bija apsvērts, varētu pat teikt, labi apsvērts kliedziens, ar kuru jaundzimušais izteicās pret mīlestību, bet tomēr par dzīvi. Ja šādos apstākļos bērns būtu prasījis abus, viņš, bez šaubām, drīz vien ietu bojā. Viņam, protams, bija arī otra iespēja veikt ceļu no dzimšanas līdz nāvei bez dzīves apkārtceļa, atbrīvojot pasauli un sevi pašu no krietna skaita nelaimju. Bet, lai tik kautrīgi atkāptos, bija nepieciešams mazliet iedzimtas laipnības, un tās nu Grenuijam nebija. Jau no paša sākuma viņš bija briesmonis. Viņš izšķīrās par dzīvošanu aiz tīras spīts un ļaunuma.