Grenuijs apklāja ar taukiem misiņa rokturi, kura vēsā smarža viņam patika. Kad viņš nokasīja taukus, tie gan vāji, bet nepārprotami oda pēc roktura. Smarža saglabājās arī pēc apstrādāšanas ar spirtu. Tā bija ļoti maiga, alkohola smakas aizēnota, bet tomēr eksistēja, lai arī to varēja saost vienīgi Grenuija deguns, taču tas nozīmēja, ka šādas operācijas principā ir iespējamas. Ja Grenuijam būtu desmit tūkstoši rokturu un viņš desmit tūkstoš reižu pārklātu tos ar taukiem, izdotos iegūt mazu lāsīti essence absolue, kas jebkuram cilvēkam radītu priekšstatu par oriģinālu.
Tas pats iznāca arī ar poraini kaļķaino akmens smaržu. Grenuijam, macerējot akmeni, izdevās iegūt mazu piciņu akmens pomādes, kuras smarža Grenuiju vienkārši sajūsmināja. Viņš kombinēja to ar citām smaržām būdiņas tuvumā, radot olīvu terases smaržu miniatūrmodeli, kuru viņš ieslēdza flakoniņā un varēja apostīt, kad vien vēlējās.
Grenuijs veidoja virtuozus smaržu mākslas darbus, brīnišķīgas mazas spēlītes, kuras gan neviens, izņemot viņu pašu, nespēja novērtēt. Viņu pašu sajūsmināja šie bezjēdzīgi perfektie veidojumi, un nekad mūžā viņš nebija juties tik laimīgs, kā veidojot šīs smaržu ainavas un klusās dabas. Taču drīz vien Grenuijs pārgāja pie dzīviem objektiem.
Grenuijs ķēra mušas, kāpurus, žurkas un kaķus un slīcināja tos karstos taukos. Naktīs viņš ielavījās staļļos, lai uzliktu govīm, cūkām un aitām tauku apsējus vai eļļas bandāžas. Dažkārt viņš apcirpa kādu jēru, lai apstrādātu vilnu ar alkoholu. Rezultāti sākumā nebija pārāk iepriecinoši. Dzīvnieki nebija tik pacietīgi kā misiņa rokturis un akmens un ļoti nelabprāt atdeva savu smaku. Cūkas norāva eļļas bandāžas. Aitas blēja, kad viņš naktīs tuvojās tām ar nazi. Govis nokratīja ietaukotos lakatus. Daži rāpuļi, kurus viņš gribēja apstrādāt, izdalīja riebīgi smirdošu sekrētu, un žurkas aiz bailēm piekakāja viņa augstvērtīgās pomādes. Dzīvnieki, kurus viņš gribēja macerēt, neatdeva savu smaku bez ierunām vai ar vāju vaidu, tie izmisīgi pretojās nāvei, skrāpējās un spirinājās, producējot milzīgu daudzumu baiļu un nāves sviedru, kuru skābe sabojāja karstos taukus. Tas nozīmēja, ka objekti bija jāpadara mierīgi, un tas bija jādara tik pēkšņi, lai viņiem nemaz nebūtu laika nobīties vai pretoties. Tas nozīmēja, ka viņi bija jānogalina.
Pirmais mēģinājumu objekts bija kāds kucēns. Grenuijs aizmānīja to no mātes ar gaļas gabalu un ievilināja savā darbnīcā. Kamēr suns laimīgi ēda gaļu no Grenuija kreisās rokas, viņš nosita to ar koka bozi, kuru turēja labajā rokā. Nāve nāca pār kucēnu tik spēji, ka viņa acīs vēl bija saglabājusies laimes sajūta, kad Grenuijs novietoja viņu uz tauku platēm. Bet vajadzēja uzmanīties. Līķi līdzīgi grieztiem ziediem ātri bojājās. Tā Grenuijs divpadsmit stundas uzmanīja savu upuri un pārtrauca enfleurage, tiklīdz parādījās līķa smaka. Grenuijs aizgādāja prom līķi un ielika maigi smaržojošos taukus katlā, tad rūpīgi apstrādāja tos ar spirtu un destilēja līdz atlikumam, kuru varēja novietot uz pirksta gala. Viņš iepildīja to mazā stikla mēģenītē. Parfīms pavisam noteikti oda pēc mitras suņa ādas. Smarža bija pārsteidzoši noteikta. Kad Grenuijs iedeva paostīt mēģeni kucei, tā priecīgi smilkstēja un negribēja atraut purnu no mēģenes. Bet Grenuijs to cieši aizkorķēja un vēl ilgi nēsāja līdzi kā atmiņu par triumfa dienu, kad viņam pirmo reizi bija izdevies laupīt dzīvas būtnes smaržīgo dvēseli.
Tad viņš pamazām un piesardzīgi sāka tuvoties cilvēkiem. Vispirms viņš no droša attāluma izveidoja plašu tīklu, ar kura palīdzību viņš gribēja izmēģināt medību metodes.
Tērpies neuzkrītošā smaržā, viņš izlika krodziņā „Quatre Dauphins" mazus ar taukiem un eļļu piesātinātus drēbju gabaliņus. Pēc pāris dienām viņš tos savāca un pārbaudīja. Protams, ka drēbju gabaliņi bija uzsūkuši virtuves smakas, tabakas dūmus, vīna izgarojumus un arī mazliet cilvēku smakas. Līdzīgu masu auru Grenuijs ieguva katedrālē, kur 24. decembra vakarā zem soliem izlika lupatiņas un 26. decembrī, kad uz soliem bija atsēdētas septiņas mesas, atkal tās savāca. Bija konstatējams skābens smaku konglomerāts, kas sastāvēja no sviedriem, menstruācijas asinīm, mitrām ceļu locītavām, sažņaugtām rokām, tūkstoš kora dziedātāju izpūstā gaisa un Ave Maria saucošām rīklēm, tam visam klāt bija arī stipra vīraka un miršu smaka. Miglainais bezkontūru maisījums izsauca riebumu un bija neapšaubāmi cilvēcisks.
Pirmo individuālo smaku Grenuijs ieguva Charite hospitālī. Viņam izdevās iegūt sadedzināšanai paredzētu palagu, ar kuru divus mēnešus bija apsegts dilonī miris maisniekzellis. Palags bija tā piesūcies maisnieka smakas, ka to uzreiz varēja pakļaut mazgāšanas procesam. Rezultāts bija iespaidīgs: Grenuija deguna priekšā maisnieks bija augšāmcēlies. Blakus daudzajām slimības izpausmēm bija skaidri jaušama viņa smaržu tēla individualitāte. Tas bija maza auguma trīsdesmit gadus vecs vīrs, blonds, ar gaļīgu degunu, īsiem locekļiem, plakanām sierainām kājām, iekaisušiem dzimumorgāniem un gallisku temperamentu ne pārāk jauks cilvēks. Bet Grenuijs priekā, ka viņam izdevies iegūt cilvēka auru, tomēr atļāva maisnieka smaržu garam visu nakti plīvot savā būdā. Nākamajā dienā viņš aizmeta to prom.