Ziemā viņš veica vēl vienu eksperimentu. Viņš samaksāja mēmai ubadzei franku par to, ka viņa vienu dienu uz kailas ādas nēsāja tauku apsēju. Tādējādi Grenuijs noskaidroja to tauku un eļļas kombināciju, kas bija vislabāk piemērota cilvēka smakas uzsūkšanai. Ar to arī Grenuijs aprobežojās. Grenuijs netiecās iegūt dzīvu cilvēku, lai to parfimēriski apstrādātu. Tas vienmēr bija saistīts ar risku un nedotu jaunas atklāsmes. Grenuijs zināja, ka viņa rīcībā ir nepieciešamie tehniskie paņēmieni, lai laupītu cilvēkam smaržu.
Cilvēka smarža pati par sevi bija Grenuijam vienaldzīga. Viņš to spēja atdarināt ar surogātu palīdzību. Viņš tiecās pēc kā cita: atsevišķu cilvēku smaržas. Smaržas, kas izraisa mīlestību. Tie arī bija viņa upuri.
Janvārī Arnulfi atraitne apprecēja savu pirmo zelli Dominiku Drio, kurš tādējādi kļuva par metru parfimēru un cimdu meistaru. Ģildes meistariem tika sarīkota liela ēšana un daudz pieticīgāka zeļļiem. Kundze nopirka jaunu maisu gultai, kuru viņa tagad varēja dalīt ar Drio oficiāli, un izvilka no skapja savas raibās drēbes. Citādi viss palika pa vecam. Kundze saglabāja veco labo Arnulfi vārdu un veikala finansiālo vadību, kā arī pagraba atslēgas. Drio ik dienas veica savus seksuālos pienākumus un atsvaidzinājās ar vīnu. Grenuijs, kaut arī bija palicis par vienīgo zelli, kuram ar visu bija jātiek galā, saņēma to pašu nesamērīgi mazo algu, pieticīgu ēdienu un nožēlojamus dzīves apstākļus.
Gads sākās ar vijolīšu, hiacinšu un narkotisko narcišu ziedēšanu. Kādā marta svētdienā, apmēram gadu pēc ierašanās Grasā, Grenuijs devās uz dārzu pilsētas otrajā malā. Šoreiz viņš bija gatavs smaržai, viņš diezgan precīzi zināja, kas gaidāms… bet, kad Grenuijs pie Porte Neuve saoda šo smaržu, sirds sāka dauzīties daudz ātrāk, viņš juta, kā aiz laimes sāk pulsēt asinis. Viņa skaistā puķe tur bija, tā bija labi pārziemojusi un auga, dzenot spēcīgas atvases. Smarža bija stiprāka, nekaitējot tās skaistumam. Tas, kas pagājušajā gadā bija vāji iezīmēts, tagad bija pārvērties vieglā smaržu straumē, kas mirgoja tūkstoš nokrāsās, no kurām neviena nepārtrūka. Grenuijs konstatēja, ka šī upe iztek no lielāka strauta. Vēl pēc gada šis strauts pārplūdīs un Grenuijs varēs nākt to savaldīt un ievākt smaržas mežonīgos palu ūdeņus.
Viņš gāja gar pilsētas sienu līdz tai vietai, kur atradās dārzs. Bija skaidrs, ka meitene nav dārzā, bet gan istabā ar aizvērtu logu. Taču viņas smarža bija jūtama kā maiga brīze. Grenuijs sastinga. Viņš nebija apburts kā pirmo reizi, saožot šo smaržu. Viņš jutās kā līgavainis, kurš no attāluma aplūko savu iecerēto, zinot, ka pēc gada vedīs to mājās. Patiesi, ērce, briesmonis, necilvēks Grenuijs, kurš ne reizi mūžā nebija izjutis mīlestību, tajā marta dienā stāvēja pie Grasas pilsētas mūra, jūtoties laimīgs savā mīlestībā.
Protams, viņš nemīlēja cilvēku, viņš nemīlēja meiteni mūra otrā pusē. Viņš mīlēja tās smaržu. Smaržu un vienīgi smaržu. Viņš vedīs to mājās pēc gada, to Grenuijs bija sev zvērējis. Pēc šīs savdabīgās saderināšanās Grenuijs pa Porte du Cours atgriezās pilsētā.
Naktī, gulēdams savā būdiņā, viņš nespēja pretoties kārdinājumam un atsauca atmiņā smaržu, viņš izgaršoja to, un tā bija tik pasakaini tuvu, ka Grenuijam likās viņam tā jau pieder. Grenuijs gribēja paņemt šo sajūtu sev līdzi sapnī. Bet tieši tai mirklī, kad Grenuijs bija aizvēris acis un līdz miegam trūka tikai viens elpas vilciens, smarža pēkšņi viņu pameta un telpā bija jūtama tikai kazu staļļa smaka.
Grenuijs pielēca kājās. „Kas notiks," viņš domāja, „es iegūšu šo smaržu… bet kas būs, kad tā beigsies? Jo dzīvē jau nav tā kā atmiņās, kur smaržas ir nebeidzamas. Smaržas ir gaistošas. Un, kad smaržas būs izlietotas, nebūs arī avota, no kura pasmelt vēl. Tad es atkal kļūšu kails vai man būs jāiztiek ar surogātiem kā līdz šim. Nē, tas būs vēl daudz sliktāk nekā līdz šim. Jo man šī smarža būs piederējusi un es to nevarēšu aizmirst, tāpēc ka es neaizmirstu nevienu smaržu. Tad es visu mūžu dzīvošu no atmiņām par šo smaržu, kā tas ir tagad, kad es par to vien domāju, kas būs tad, kad es smaržu iegūšu. Ja tas ir tā, kam man vispār vajadzīga šī smarža?"
Šāda doma Grenuijam bija ārkārtīgi nepatīkama. Viņš pārbijās no tā, ka, ieguvis smaržu, viņš to pēc tam neizbēgami zaudēs. Cik ilgam laikam tās pietiks? Dažām dienām? Dažām nedēļām? Varbūt mēnesim, ja to lietos ļoti taupīgi? Un pēc tam? Grenuijs redzēja sevi lejam pēdējās lāses no pudeles, skalojot to ar spirtu, lai nekas neietu zudībā, un beidzot viņa mīļā smarža bija zudusi uz visiem laikiem. Tas būs kā lēna nāve, mokoša sevis izdvešana neglītajā ārpasaulē.
Grenuij s sāka drebēt. Viņu pārņēma vēlme atteikties no saviem plāniem, iziet ārā naktī un doties prom. Viņš gribēja doties pāri kalniem, simtiem jūdžu, atkal Overņā atrast savu veco alu, ielīst tajā, aizmigt, lai vairs nekad nepamostos. Bet viņš to nedarīja. Viņš neļāva vaļu šādai vēlmei, kaut arī tā bija ļoti stipra. Vēlme ielīst alā bija Grenuijam pazīstama. Bet viņam nebija pazīstama sajūta, kas rodas, ja īpašumā ir cilvēka smarža. Tāda cilvēka smarža, kāda bija meitenei no dārza aiz pilsētas mūra. Ja arī bija skaidrs, ka, iegūstot īpašumā šo smaržu, viņš beigās maksās ar tās zaudēšanu, tad tomēr Grenuijam vērtīgāk šķita to iegūt nekā atturēties gan no iegūšanas, gan no zaudējuma.
Tā pamazām līdz ar drebuļiem pārskrēja šaubas. Viņš atkal sajuta asins siltumu un gribu darīt to, kas bija iecerēts. Pat stiprāk nekā līdz šim. Jo tagad šo gribu baroja ne tikai alkas, bet arī pieņemts lēmums. Ērce Grenuijs izvēles priekšā izžūt vai lekt no koka bija izšķīries par pēdējo. Viņš atkrita uz sava salmu maisa, pilnīgi palīda zem segas un pats sev likās ļoti varonīgs.