Bet Grenuijs nebūtu Grenuijs, ja ilgi samierinātos ar fatāli heroisku sajūtu vien. Viņam pašapliecināšanās vēlme bija pārāk augsta un viņa gars bija pārāk rafinēts, lai varētu kaut ko tādu atļauties. Labi, es iegūšu meitenes smaržu. Ja arī, pēc dažiem mēnešiem to zaudējis, nomiršu, arī tas nebūs slikti. Bet vēl labāk, protams, būtu iegūt smaržu un nemirt vai iespējami ilgi atturēt zaudējumu. Smaržu vajadzēja padarīt noturīgu. Tās gaistošās īpašības bija jāsasaista, un tā bija parfimērijas problēma.
Ir smaržas, kas dzīvo gadu desmitiem. Ar muskusu ierīvēts skapis, kanēļa eļļā mērcēta āda, ambras kodoli, ciedrkoka lādītes, visas šis lietas smaržu pasaulē dzīvoja veselu mūžību. Bet limešu eļļa, bergamote, narcišu un rožu ekstrakti, kā arī daudzas ziedu smaržas pārstāj dvašot jau pēc pāris stundām. Parfimērs vienmēr saskaras ar tādu apstākli, ka visas gaistošās smaržas ir jāsasaista ar noturīgām. Smaržas ir it kā jāiekaļ važās. Māksla slēpjas tajā apstāklī, ka važas jāuzliek tā, lai gaistošā smarža būtu šķietami brīva, bet tajā pašā laikā piesieta tā, lai neaizbēgtu. Grenuijam reiz šāds eksperiments bija izdevies ar rožu eļļu, kuras ēterisko smaržu viņš sagūstīja ar niecīgu cibetas, vaniļas un cipreses smaržas palīdzību. Kāpēc lai kaut kas līdzīgs nebūtu iespējams ar meitenes smaržu? Kādēļ gan šī trauslā un vērtīgā smarža būtu izšķērdīgi jālieto tīrā veidā? Cik tas būtu neveikli! Cik tas būtu nerafinēti! Vai tad dimantus kāds valkā neslīpētus? Vai tad zeltu kāds gabaliem liek ap kaklu? Vai tad Grenuijam jābūt tikpat prastam kā Drio un visiem citiem macerētājiem un destilētajiem? Vai tad viņš galu galā nav lielākais pasaules parfimērs? Vienkārši ārprāts, kā tas viņam agrāk nebija ienācis prātā. Protams, šo brīnišķīgo smaržu nevar lietot jēlā veidā. Tā ir jāierāmē kā visvērtīgākais dārgakmens. Ir jākaļ smaržu diadēma, kuras godavietā, pār citām smaržām valdot, būs šī smarža. Parfīms tiks izgatavots pēc visiem likumiem, un dārza meitenes smarža būs tā sirdsnots.
Bet šī parfīma pamatu, vidusdaļu un galotni, protams, nevarēja veidot muskuss, cibeta vai rožu eļļa. Tas bija pilnīgi skaidrs. Šādam cilvēkparfīmam bija nepieciešami pavisam citi ingredienti.
Tā paša gada maijā rožu laukā pie ceļa no Opio miesta uz Grasu tika atrasts kails piecpadsmitgadīgas meitenes līķis. Meitenei ar kruķi bija iesists pa pakausi. Zemnieks, kurš līķi atrada, bija no šī drausmīgā atraduma tā izbijies, ka sākumā pats tika turēts aizdomās, jo teica, ka nekad mūžā neesot neko tik skaistu redzējis. Viņš, protams, gribēja sacīt, ka nav redzējis neko tik briesmīgu.
Patiesībā meitene bija ļoti skaista. Viņa pārstāvēja to sieviešu tipu, kas salīdzināms ar tumšu medu. Tās ir gludas un saldas un neiedomājami lipīgas, to žesti ir līgani un skatiens līdzīgs lēnam pātagas plīkšķim, un tieši tādēļ tās šķietami neapzināti saista vīriešu un sieviešu ilgas. Meitene vēl bija pavisam jauna. Viņai vēl nepiemita tumība, kas raksturīga šī tipa sievietēm mazliet vēlāk. Viņas smagie locekļi vēl bija gludi, krūtis kā no sakultas olas, viņas stingru melnu matu iekļautajai sejai bija raksturīgas maigas kontūras. Matu nebija. Tos slepkava bija nogriezis un paņēmis līdzi. Arī drēbes bija aiznestas.
Aizdomās turēja čigānus. Čigāniem jau varēja visu ko piesiet. Čigāni taču taisīja paklājus no vecām drēbēm un bāza cilvēku matus savos spilvenos, un no cilvēku ādas un zobiem gatavoja lelles. Tādu drausmu noziegumu, protams, varēja izdarīt tikai čigāni. Vienīgā nelaime bija tā, ka apkārtnē čigānu nemaz nebija. Pēdējo reizi viņi bija redzēti decembrī.
Čigānu trūkuma dēļ noziegums tika pierakstīts itāļu viesstrādniekiem. Bet arī itāļu nebija, tie parasti ieradās vēlāk, pret jasmīnu ražas laiku. Tātad tie nevarēja būt arī itāļi. Beidzot pienāca parūkmeistaru kārta, jo viņi varētu no nogalinātās meitenes matiem gatavot parūkas. Bet arī tas bija garām. Tad tie droši vien būs ebreji, vainīgi varētu būt arī miesaskārie benediktīniešu mūki, bet tiem visiem diemžēl bija pāri septiņdesmit gadiem. Tad tie varētu būt brīvmūrnieki vai trakie no Charite, varbūt ogļrači vai ubagi un, visbeidzot, izlaidīgie muižnieki, it īpaši marķīzs Kabrī, kurš bija precējies jau trešo reizi un kura pagrabos notiekot visādas orģijas un, lai palielinātu savu potenci, viņš dzerot jaunavu asinis. Taču nebija nekādu konkrētu pierādījumu. Nebija neviena liecinieka. Mati un drēbes netika atrasti. Pēc pāris nedēļām policijas leitnants pārtrauca izmeklēšanu.
Jūnija vidū parādījās itāļi. Zemnieki viņus gan nodarbināja, bet, atceroties slepkavību, lika savām sievām un meitām turēties no viņiem tālāk. Drošs paliek drošs. Viņi, protams, nebija vainīgi slepkavībā, bet principā varētu arī būt vainīgi. Tāpēc zināma modrība nenāca par sliktu.
Jasmīnu ražas sākumā notika vēl divas slepkavības. Atkal upuri bija brīnumskaistas tumšmatainas meitenes. Tāpat kā iepriekšējo reizi, tās tika atrastas kailas. Atkal nebija nekādu pēdu. Ziņa izplatījās vēja ātrumā, un draudēja izcelties pret itāliešiem vērsti nemieri. Bet tad izrādījās, ka abi upuri ir itālietes, kāda Dženovas rokpeļņa meitas.
Tad zemi pārņēma bailes. Ļaudis nezināja, uz kuru pusi vērst savas bezspēcīgās dusmas. Protams, daži vēl turēja aizdomās trakos vai marķīzu. Bet trakie tika dienu un nakti uzmanīti un marķīzs pirms laba laika bija aizbraucis uz Parīzi. Bēdas tuvināja cilvēkus. Viesstrādnieki, kuri līdz šim dzīvoja uz klaja lauka, tagad drīkstēja ievākties zemnieku šķūnīšos. Pilsētās visos rajonos tika ieviests patruļdienests. Policijas leitnants pastiprināja posteņus pie pilsētas vārtiem. Taču visi šie pasākumi neko nedeva. Pēc dažām dienām tika atrasts vēl viens līķis. Šoreiz tā bija bīskapa pils veļas mazgātāja, viņa tika atrasta lielās ūdens mucas tuvumā pie Fontaine de la Foux, tātad tieši iepretim policijas postenim. Neskatoties uz to, ka konsuli satrauktās sabiedrības spiediena rezultātā veica vēl citus pasākumus, tādus kā nakts sardzes pastiprināšana un liegums visām sieviešu kārtas pārstāvēm ar tumsas iestāšanos atstāt māju, nepagāja neviena nedēļa, kad netiktu atrasts kāds līķis. Vienmēr tās bija jaunas, ļoti skaistas meitenes. Tagad slepkava nesmādēja arī to meiteņu tipu, kas bija ļoti raksturīgs vietējiem iedzīvotājiem. Upuru vidū bija arī brunetes un blondīnes. Viņš atrada tās jebkurā vietā, gan Grasas apkārtnē, gan pašā pilsētas centrā, pat meiteņu pašu mājās. Kāda galdnieka meita tika atrasta nosista savā istabā piektajā stāvā, un neviens no mājiniekiem nebija neko dzirdējis, neko nebija jutuši ari suņi, kuri parasti aprēja visus svešiniekus. Likās, ka slepkava ir nenotverams un līdzīgs rēgam.