Cilvēki izteica protestu varas iestādēm. Pat vismazākās tenkas izraisīja nemieru. Tā kāds klejojošs tirgonis, kas pārdeva mīlas pulveri un dažādus citus niekus, gandrīz tika nolinčots, jo izrādījās, ka viņa preces satur saberztus meiteņu matus. Kabrī rezidencē un Charite izcēlās ugunsgrēki. Lakatu tirgotājs Aleksandrs Misnārs nošāva savu kalpotāju, kurš atgriezās mājās vēlā naktī, noturēdams viņu par meiteņu slepkavu. Tie, kas varēja to atļauties, sūtīja savas meitas prom pie radiniekiem vai uz pansionātiem Nicā, Eksā vai Marseļā. Policijas leitnants tika atcelts no amata. Viņa pēctecis lika meiteņu līķus izmeklēt ārstu kolēģijai, lai noteiktu, vai nav skarta meiteņu jaunavība. Visi upuri izrādījās neskarti.
Dīvainā kārtā šī atziņa vēl vairoja bailes un šausmas, jo sirds dziļumos visi bija domājuši, ka meitenes pirms nāves ir izvarotas. Tas būtu vismaz slepkavības motīvs. Bet tagad nebija pat slepkavības motīva. Ticīgie glābiņu meklēja lūgšanās, lai vismaz viņu māja tiktu pasargāta no šī elles lāsta.
Pilsētas valde un padome, kurā apvienojās trīsdesmit bagātākie un ietekmīgākie Grasas pilsoņi un muižnieki, no kuriem vairums bija pazīstami ar saviem antiklerikālajiem uzskatiem, nolēma, ievērojot šos spiedīgos apstākļus, lūgt Monsenjoru Grasas bīskapu nolādēt slepkavotājmonstru, pret kuru laicīgā vara bija bezspēcīga. Citos laikos šie lepnie un varenie kungi bīskapu, protams, nerespektēja un labprāt būtu klosterus un abatijas pārvērtuši fabrikās un noliktavās. Tā septembra beigās Grasas meiteņu slepkava, par kura upuriem bija kļuvušas vismaz divdesmit četras dažādu sabiedrības slāņu pārstāves, tika nolādēts, izdodot speciālu rakstu, kas tika nolasīts arī no visām kancelēm.
Pasākumam bija pārsteidzoši panākumi. Slepkavību virkne pārtrūka. Oktobris un novembris pagāja bez neviena līķa. Decembra sākumā tika saņemta ziņa no Grenobles, ka tur darbojoties kāds meiteņu slepkava, kurš saplosot upuru drēbes lupatu lēveros un raujot tiem šķipsnām vien matus. Lai arī detaļas nesakrita, visi bija pārliecināti, ka runa ir par vienu un to pašu darboni. Grasas iedzīvotāji atvieglojumā meta krustus, ka slepkava vairs nav pie viņiem, bet gan septiņu dienu brauciena tālajā Grenoblē. Par godu bīskapam tika organizēts lāpu gājiens un 24. decembrī liels pateicības dievkalpojums. No 1766. gada janvāra papildu drošības pasākumi un aizliegumi sievietēm atstāt māju tika atcelti. Apbrīnojamā ātrumā sabiedriska un privātā dzīve atguva savu parasto gaitu. Baiļu pūslis bija pārplīsis, un drīz vien neviens vairs nerunāja par šausmām, kas pirms pāris mēnešiem bija valdījušas pār pilsētu. Par to nerunāja pat cietušo ģimenes. Likās, ka bīskapa lāsts skāris ne tikai slepkavu, bet arī atmiņas par viņu. Cilvēki jutās labi.
Tikai tie, kam bija meitas visbrīnišķīgākajā vecumā, nelabprāt tās atstāja bez pieskatīšanas. Tiem cilvēkiem līdz ar tumsas iestāšanos kļuva baisi, un rītos, atrodot meitas sveikas un veselas, viņi jutās patiesi laimīgi.
Tikai viens vīrs neticēja šim mieram. Tas bija otrais konsuls Antuāns Rišī, kurš dzīvoj a Rue Droite sākumā.
Rišī bija atraitnis, un viņam bija meita vārdā Laura. Lai arī Rišī nebija ne četrdesmit gadu, viņš bija nolēmis uz laiku atlikt otrās precības. Viņš gribēja vispirms izprecināt savu meitu. Bet ne jau kuram katram. Bujonā bija kāds barons, kuram bija dēls, laba reputācija un stabils finansiālais stāvoklis. Rišī jau bija ar viņu vienojies par bērnu precībām. Kad Laura būs pie vīra, Rišī pats sev pameklēs sievu no Dreē, Mobēra vai Fonmišela dzimtas. To Rišī nedarīs tādēļ, lai par katru cenu iegūtu ģerboni, bet gan tādēļ, lai nodibinātu dinastiju, kura varētu nostāties uz ceļa, kas ved uz vislielāko sabiedrisko cieņu un politisko ietekmi. Tam bija vajadzīgi vismaz divi dēli, no kuriem vienam būtu jāpārņem veikals, bet otram būtu jākļūst par juristu un jāsēž Eksas parlamentā. Šīs ambīcijas būtu realizējamas vienīgi tādā gadījumā, ja viņa ģimene būtu cieši saistīta ar Provansas augstmaņiem.
Uz šādiem plāniem Rišī pilnvaroja viņa pasakainā bagātība. Antuāns Rišī bija bagātākais pilsonis plašā apkārtnē. Viņam piederēja latifundijas, kur tika audzēti apelsīni, olīves, rudzi, ne tikai Grasas apkārtnē, bet arī pie Vensas, viņam piederēja mājas Eksā un laukos, viņam piederēja Indijas kuģu akcijas, pastāvīgs birojs Dženovā un Francijā lielākā smaržvielu, garšvielu, eļļu un ādu tirgotava.