Bet Rišī lielākais dārgums bija viņa meita. Tas bija viņa vienīgais bērns. Viņai bija tumšsarkani mati, zaļas acis un sešpadsmit gadi. Viņas seja bija tik pievilcīga, ka jebkura vecuma un kārtas apmeklētājs, to ieraugot, nevarēja vairs atraut acu. Pats Rišī, savu meitu ieraugot, uz mirkli apmulsa, uz kādu ceturtdaļ vai pusstundu, un aizmirsa visu pasaulē, visas savas darīšanas; nekas tāds ar viņu parasti nenotika pat sapnī. Viņš pilnīgi izkusa meitas skaistuma aplūkošanā un pēc tam nevarēja pateikt, ko šajā laikā darījis. Kad viņš vakaros lika savu meitu gulēt vai rītos to modināja un caur naktskreklu bija redzamas viņas krūtis, paduses, elkoņi un gludā plauksta, kurā viņa bija ielikusi savu seju, tad Rišī piepeši kļuva nelabi, rīkle kļuva viņam par šauru. Viņš nolādēja sevi par to, ka ir šīs sievietes tēvs, nevis kāds svešs vīrietis, kurš redz viņu šādi guļam un bez vismazākās apdomāšanās varētu apmierināt savu kaisli. Rišī svīda un drebēja, bet tad viņš apspieda sevī šo drausmo prieku un, noliecies pār Lauru, modināja viņu ar šķīstu tēvišķu skūpstu.
Pagājušajā gadā slepkavību laikā Rišī nekad neuznāca šādas fatālas lēkmes. Burvība, ko tolaik izstaroja viņa meita, bija bērnišķīga burvība. Tādēļ Rišī pārāk neuztraucās, ka Laura varētu kļūt par slepkavas upuri, jo tas neuzbruka ne sievietēm, ne bērniem, bet gan pieaugušām jaunavām. Rišī gan pastiprināja mājas apsardzi un lika apakšstāva logiem pielikt jaunas restes, auklei bija naktis jāpavada Lauras istabā. Bet viņš nevēlējās sūtīt Lauru prom, kā to darīja viņa draugi ar savām meitām. Rišī uzskatīja, ka šāda rīcība ir nosodāma un rātes locekļa un otrā konsula necienīga, jo tieši viņam ir jārāda līdzpilsoņiem miera, drosmes un noteiktības paraugs. Bez tam Rišī nebija tas vīrs, kas pieņem lēmumus pūļa panikas vai nožēlojama noziedznieka ietekmē. Visos tajos briesmīgajos laikos viņš bija viens no retajiem cilvēkiem pilsētā, kuri neļāvās baiļu panikai un saglabāja vēsu prātu. Bet tagad viss dīvainā kārtā bija mainījies. Kamēr citi cilvēki priecājās par to, ka slepkavas gaitas ir izbeigušās, un centās ātri vien aizmirst šausmīgo laiku, Antuāna Rišī sirdī līdzīgi briesmīgai indei iezagās bailes. Ilgu laiku pats Rišī negribēja atzīt, ka tās ir bailes, kas liek viņam izvairīties no gariem ceļojumiem, nelabprāt iziet no mājas un saīsināt sēdes un apmeklējumus. Viņš pats to izskaidroja ar pārstrādāšanos un normālām rūpēm, kādas ir katram tēvam, kuram ir meita precību vecumā. Vai tikai slava par Lauras skaistumu nav izplatījusies par tālu? Vai jau nesnaikstījās kakli svētdienās, redzot viņus baznīcā? Vai tad jau daži kungi savā un savu dēlu vārdā neizteica dažādus piedāvājumus?
Kādā marta dienā Rišī, salonā sēdēdams, redzēja, kā Laura pastaigājās pa dārzu. Pār viņas zilo kleitu krita sārtie mati un mirguļoja saulē, Rišī nekad nebija redzējis viņu tik skaistu. Laura uz brīdi pazuda aiz dzīvžoga. Un tad pagāja par dažiem sirdspukstiem vairāk, nekā Rišī bija gaidījis paejam, līdz viņa atkal parādījās. Rišī jau bija paspējis nodomāt, ka zaudējis Lauru uz visiem laikiem.
Tajā pašā naktī Rišī redzēja briesmīgu sapni, kura saturu viņš gan nevarēja atcerēties, bet tam bija sakars ar Lauru. Rišī iedrāzās meitas istabā pārliecībā, ka viņa ir mirusi, un atrada viņu sveiku un veselu.
Viņš nosvīdis devās atpakaļ uz savu istabu un beidzot saprata, ka tas ir no bailēm. Radis šo atziņu, viņš nomierinājās un viņa prāts noskaidrojās.
Patiesību sakot, viņš no paša sākuma nebija ticējis bīskapa lāstu iedarbībai un tam, ka slepkava tagad darbojoties Grenoblē. Viņš neticēja, ka slepkava vispār atstājis pilsētu, nē, viņš ir šeit, Grasā, un drīz vien atgādinās visiem par savu klātbūtni. Augustā un septembrī Rišī bija redzējis dažas no nogalinātajām meitenēm. Skats bija atbaidošs, bet visas meitenes bija izmeklēti skaistas. Rišī nekad nebija domājis, ka Grasā ir tik daudz skaistu meiteņu. Slepkava bija atvēris viņam acis. Slepkavam bija izmeklēta gaume. Viņam bija arī kāda noteikta sistēma. Tā slēpās ne tikai tajā apstāklī, ka visas slepkavības bija veiktas ļoti akurāti, arī slepkavas izvēle atklāja noteikta plāna eksistenci. Protams, Rišī nezināja, ko slepkava gribēja no saviem upuriem, jo viņu skaistumu un jaunības burvību viņš nevarēja tiem laupīt. Visādā ziņā likās, ka slepkava nav kāds destruktīvs gars, bet gan rūpīgs kolekcionārs. Ja upurus aplūko nevis kā individualitātes, bet kā augstāku principu īstenojošas sastāvdaļas, tad no šiem mozaīkas akmentiņiem iegūtais vienotais veselums būs skaistuma attēls, bet tā izstarota burvība nebūs vairs cilvēciska, bet gan dievišķa. (Mēs redzam, ka Rišī ir gaiši domājošs cilvēks, kas nevairās secinājumu, lai arī tie iznāk vienkārši briesmīgi. Kaut arī viņš nedomāja smaržu, bet gan optiskās kategorijās, viņam izdevās piekļūt patiesībai ļoti tuvu.)
Tātad slepkava bija skaistuma kolekcionārs, kas strādāja pie pilnības ainas un pat, ja tas viss bij a tikai viņa slimās fantāzijas auglis, bija jāatzīst, ka šī vīra gaume ir patiesi izsmalcināta un metode ir perfekta. Tas nozīmēja arī to, ka viņš tieksies iegūt visvērtīgāko akmeni savai celtnei: Lauras skaistumu. Jo viss līdz šim veiktais nebija neko vērts bez Lauras.
Rišī naktskreklā sēdēja gultā, izdarīdams šo drausmo secinājumu, un brīnījās par to, cik viņš ir mierīgs. Viņš vairs nedrebēja. Nenoteiktās bailes, kas nedēļām ilgi bija viņu mocījušas, bija zudušas, un Rišī bija pārņēmusi konkrētu briesmu skaidra apziņa. Slepkavas darbības mērķis jau no paša sākuma bija tikai un vienīgi Laura. Viss pārējais bija sagatavošanās darbi šai slepkavībai. Palika gan neskaidrs, kāds tieši nolūks bija šīm pārējām slepkavībām, protams, ja tāds vispār eksistēja. Bet Rišī bija saskatījis pašu būtiskāko slepkavas sistemātisko metodi un viņa motīvu. Jo vairāk Rišī par to domāja, jo pārliecinošāk viņam tas šķita, jo lielāku cieņu viņš sāka izjust pret slepkavu. Šī cieņa kā spoguļattēlā apmirdzēja arī Rišī, jo tieši viņa analītiķa spējas bija atklājušas pretinieka nodomus.