Ja pats Rišī būtu slepkava, kas apsēsts ar līdzīgām idejām, arī viņš nevarētu rīkoties citādi, kā vien kronējot savu drausmo darbu ar brīnišķīgās, vienreizējās Lauras slepkavību.
Pēdējā doma viņam patika gluži labi. Tas, ka viņš tā spēja iedziļināties noziedzniekā, nozīmēja, ka viņš ir par to galvastiesu pārāks. Jo slepkava ar visu savu inteliģenci tomēr nevarēja iedziļināties Rišī, atklājot viņa nodomus. Īstenībā arī šeit viss darbojās tāpat kā darījumos. Nekad taču nespēj apvest ap stūri tāds konkurents, kura nodomi ir zināmi. Vismaz ne jau Antuānu Rišī. Jo viņam taču piederēja lielākā smaržu tirgotava Francijā, kura tāpat kā otrā konsula amats nebija paši iekrituši viņam rokās, bet gan iekaroti, veikli uzminot konkurentu plānus un izstrādājot pret tiem pretlīdzekļus. Savus nākošos mērķus varu un piederību muižnieku kārtai viņš sasniegs tādā pašā ceļā. Tādēļ viņš neļaus realizēties slepkavas plāniem, kurš konkurēja ar Rišī par īpašumtiesībām uz Lauru. Laura bija arī Rišī plānotās celtnes stūrakmens. Viņš, protams, mīlēja meitu, bet tā bija viņam arī vajadzīga. Tā bija Rišī vajadzīga viņa ambīciju realizēšanai.
Rišī palika labāk ap sirdi. Viņam bija izdevies dēmona apkarošanas plānu ietērpt ierastajā veikalnieciskajā valodā, un viņš sajuta jaunus spēkus un drosmi. Bailes bija pārvarētas, nenoteikto rūpju sajūta bija pāri. Rišī juta, ka ir ierastajā lauciņā, un bija gatavs rīkoties.
Atvieglots Rišī izlēca no gultas un, paraustījis zvaniņu, pavēlēja kalpotājam sagatavot pārtiku un drēbes, jo, dienai iestājoties, viņš esot nodomājis doties uz Grenobli. Tad viņš apģērbās un uzmodināja pārējos kalpotājus.
Nakts vidū Rue Droite namā valdīja milzīga rosība. Pavardos tika kurtas ugunis, pa gaiteņiem skraidīja kalpones un pa kāpnēm kalpotāji, pagrabos klaudzēja namziņa atslēgas, pagalmā dega lāpas, kalpi devās uz staļļiem pie zirgiem, visur valdīja milzu steiga. Varēja likties, ka pilsētā iebrukuši ienaidnieki kā 1746. gadā un mājas ļaudis panikā grasās to pamest. Nekā tamlīdzīga! Mājastēvs kā maršals sēdēja savā kabinetā pie galda un, malkodams kafiju ar pienu, deva pavēles. Viņš rakstīja vēstules birģermeistaram, pirmajam konsulam, notāram, advokātam, baņķierim Marseļā un Bujonas baronam, kā arī vairākiem darījumu partneriem.
Ap sešiem vēstules bija pabeigtas un visi šķēršļi braucienam bija likvidēti. Viņš paņēma divas pistoles, naudas jostu un aizslēdza rakstāmgaldu. Tad Rišī devās modināt meitu.
Astoņos karavāna sāka savu ceļu. Rišī izjāja, tērpies zeltā izšūtos svārkos, melnās biksēs un melnā cepurē ar spalvu pušķi. Viņam sekoja pieticīgāk ģērbtā meita, bet viņa bija tik skaista, ka ļaudis uz ielas nevarēja vien noskatīties, vīrieši noņēma cepures it kā, lai godinātu otro konsulu, bet īstenībā šie sveicieni bija domāti viņa meitai. Viņiem sekoja kalpotāji ar diviem nastu zirgiem, ratus nevarēja izmantot, jo Grenobles ceļš bija ļoti slikts. Pašās beigās divu kalpu uzraudzībā soļoja divpadsmit mūļi, kas bija apkrauti ar visdažādākajām precēm. Pie Porte du Cours sargi salutēja un nolaida rokas tikai tad, kad pa vārtiem bija izgājis pēdējais mūlis. Karavānai pakaļ vēl kādu laiku skrēja bērni, līdz ceļš kļuva pavisam stāvs.
Antuāna Rišī spējā aizbraukšana atstāja uz cilvēkiem ļoti dziļu iespaidu. Viņiem likās, ka redzējuši arhaisku upurgājienu. Visapkārt runāja, ka Rišī dodas uz Grenobli, uz pilsētu, kur patlaban ārdās meiteņu slepkava. Cilvēki nezināja, ko par to visu lai domā. Vai tā bija vieglprātība vai arī apbrīnas vērta pārdrošība. Varbūt tāda bija dievu prasība. Ļaudis tomēr neskaidri nojauta, ka redz Lauru Rišī pēdējo reizi mūžā. Viņi nojauta, ka meitene ir zudusi.
Likās, ka šī jausma ir precīza, kaut arī balstās uz absolūti kļūmiem pieņēmumiem. Rišī nemaz negrasījās doties uz Grenobli. Pompozais izbrauciens nebija nekas vairāk kā māns. Pusotras jūdzes no Grasas pie Senvaljē ciema viņš lika apstāties. Viņš pavēlēja kalpiem vieniem pašiem ar mūļiem doties uz Grenobli.
Pats kopā ar Lauru un viņas aukli Rišī devās Kabrī virzienā. Pēc pusdienas pārtraukuma ceļinieki pa Tanerona kalniem devās dienvidu virzienā. Ceļš bija ārkārtīgi grūts, bet Rišī bija nolēmis apiet Grasas bļodu rietumu virzienā un līdz vakaram sasniegt piekrasti. Nākamajā dienā Rišī bija nolēmis nogādāt Lauru Lerinijas salā, kur atradās labi nocietinātais Sentonorā klosteris. To apsaimniekoja daži veci, bet vēl spēcīgi mūki, kurus Rišī labi pazina, jo parasti pirka visu klostera eikaliptliķiera, pīniju sēklu un ciprešeļļas produkciju. Tieši tur, šajā klosterī, kas pēc Šato d'Ifas labošanas darbu kolonijas un Sentmargeritas salas cietuma bija drošākā un nepieejamākā vieta visā Provansā, viņš bija nolēmis atstāt savu meitu. Pats Rišī gribēja steigšus atgriezties uz cietzemes un, apejot Grasu austrumu virzienā, tās pašas dienas vakarā ierasties Vensā. Tur bija paredzēta tikšanās ar Bujonas baronu un notāru, lai pārrunātu viņu bērnu Lauras un Alfona precību nosacījumus. Rišī bija nolēmis izvirzīt tādu priekšlikumu, kuru barons nespētu noraidīt: 40 000 livru parāda pārņemšana, tikpat liels pūrs, kā arī vairāki zemes gabali un 3000 livru gada rente jaunajam pārim. Vienīgais Rišī nosacījums bija, ka kāzām jānotiek desmit dienu laikā un jaunajam pārim jādzīvo Vensā.