Rišī saprata, ka ar tādu steigu parāda, cik viņam ir svarīga saradošanās ar Bujonas baronu. Mazliet nogaidot, to varētu panākt par daudz mērenāku cenu. Barons vēl pats būtu lūdzies atļauju, lai tikai drīkstētu lieltirgotāja meitu iecelt muižnieku kārtā, jo arvien vairāk izplatītos slava par Lauras skaistumu, arvien lielāka kļūtu Rišī bagātība un arvien dziļāka barona nabadzība. Bet lai nu paliek! Šoreiz jau darījuma partneris nav vis barons, bet gan tas slepkava. Šoreiz bija jāizjauc slepkavas nodomi. Precēta un, iespējams, ari grūta sieva vairs neiederēsies viņa ekskluzīvajā galerijā. Pēdējais mozaīkas akmentiņš izbālēs un zaudēs slepkavam jelkādu nozīmi. Viss viņa darbs būs sabojāts. Šai sakāvei jākļūst zināmai visiem. Tādēļ Rišī bija nodomājis plašas kāzas rīkot Grasā. Kaut arī viņš nepazina savu pretinieku, tad tomēr viņš izjuta baudu, zinot, ka pretinieks šo sakāvi vēros savām acīm.
Plāns bija labi pārdomāts. Mums atkal vajadzētu apbrīnot Rišī intuīciju, ar kuras palīdzību viņš bija nonācis tik tuvu patiesībai. Jo, patiesi, Lauras izprecināšana Bujonas barona dēlam nozīmētu iznīcinošu sakāvi Grasas meiteņu slepkavam. Taču šis plāns vēl nebija īstenots. Rišī vēl nebija paguvis izdot savu meitu pie vīra. Vēl Laura nebija nogādāta drošajā klosterī. Vēl trīs jātnieki ceļoja pa Tanerona kalniem. Dažkārt ceļš bija tik slikts, ka vajadzēja no zirgiem nokāpt. Viss vilkās ļoti lēni. Pret vakaru viņi cerēja sasniegt piekrasti pie Napulas miestiņa uz rietumiem no Kannām.
Tajā brīdī, kad Laura Rišī ar savu tēvu atstāja Grasu, Grenuijs atradās otrā pilsētas malā Arnulfi darbnīcā. Viņš bija viens un labā omā. Grasas laiks tuvojās beigām. Būdiņā glabājās ar vati oderēta kastīte, kurā bija divdesmit četri niecīgi flakoniņi ar divdesmit četru jaunavu auru. Divdesmit piekto, visvērtīgāko, viņš bija nolēmis iegūt šodien. Grenuijs jau bija sagatavojis tīģelīšus ar attīrītiem taukiem, vissmalkākos linu lakatus un balonu ar labi rektificētu spirtu. Apkārtne bija smalki izpētīta.
Grenuijs zināja, ka nav jēgas mēģināt ielauzties Rue Droite ielas namā naktī. Tādēļ viņš bija nolēmis ieiet mājā jau krēslā savas bezsmaržības aizsegā un paslēpties kādā stūrī. Iestājoties tumsai, kad visi būs aizmiguši, viņš dosies uz Lauras istabu, sekojot sava deguna kompasam. Viņš uz vietas apstrādās Lauru ar ietaukoto palagu. Līdzi, kā parasti, viņš ņems tikai matus un drēbes, jo tos var tieši skalot spirtā, kas ērtāk izdarāms darbnīcā. Pomādes iegūšanai un koncentrēšanai viņam bija vajadzīga vēl viena nakts. Ja viss labi izdosies, un Grenuijam nebija ne mazākā iemesla par to šaubīties, tad parīt no rīta viņš atstās Grasas pilsētu, būdams vislabāk smaržojošais cilvēks visā pasaulē.
Pret pusdienas laiku viņš pabeidza visus darbus. Viņš izdzēsa uguni, uzlika tauku katliņam vāku un izgāja no darbnīcas atvēsināties. Vējš pūta no rietumiem.
Jau ar pirmo elpas vilcienu Grenuijam kļuva skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Atmosfērā bija kaut kas nepareizs. Pilsētas smaržu tērpā trūka zelta diedziņa. Pēdējā laikā šis zelta diedziņš bija kļuvis tik spēcīgs, ka Grenuijs to juta pilsētas otrā malā savā būdā. Bet tagad tā nebija, tas nebija atrodams pat ar viscītīgāko ošanu. Grenuijs sastinga no bailēm.
Viņa ir mirusi, viņš nodomāja. Tad ko vēl briesmīgāku. Kāds cits ir noplūcis manu ziedu un nolaupījis tā smaržu. Grenuijs noturējās neiekliedzies, bet gar deguna abām pusēm sāka birt asaras.
Pret pusdienu no krodziņa atgriezās Drio un pastāstīja, ka no rīta otrais konsuls ar divpadsmit mūļiem esot devies uz Grenobli. Grenuijs norija asaras un skriešus metās uz Porte du Cours. Pie vārtiem viņš apstājās un paošņāja gaisu. Tīrajā, pilsētas smaku nepiesārņotajā rietumu vējā viņš atrada savu zelta pavedienu, tas gan bija smalks, bet pavisam noteikts. Tiesa, šis pavediens gan nenāca no ziemeļrietumiem, bet gan no dienvidrietumiem, no Kabrī.
Grenuijs pajautāja sargam, kādā virzienā devies otrais konsuls. Sargs parādīja uz ziemeļiem. Vai konsuls tiešām neesot devies uz Kabrī? Nē taču, sargs pats savām acīm esot redzējis.
Grenuij s atgriezās savā būdiņā, paņēma lakatu, pomādes podiņu, lāpstiņu, šķēres un gludu olīvkoka bozi un devās ceļā, bet nevis uz Grenobli, bet gan uz dienvidiem, sekojot savam degunam.
Šis ceļš veda tieši uz Napuli. Tas bija iešanai tīkams. Grenuijs ātri tika uz priekšu. Kad labajā pusē parādījās Oribo, viņš saoda, ka gandrīz panācis bēgļus. Mazliet vēlāk viņi gāja paralēli. Grenuijs tagad spēja saost katru no jātniekiem atsevišķi, viņš pat saoda viņu zirgu smaku. Bēgļi atradās kādu pusjūdzi uz dienvidiem no Grenuija. Viņi devās uz dienvidiem, uz piekrasti. Grenuijs rīkojās tieši tāpat.
Ap pieciem pēcpusdienā Grenuijs sasniedza Napuli. Viņš devās uz viesnīcu un lūdza lētas naktsmājas. Viņš esot ģērmaņzellis, kas dodoties uz Marseļu. Viņam atvēlēja pārgulēt stallī. Grenuijs ieritinājās kaktā un juta trīs jātnieku tuvošanos. Grenuijam šobrīd neatlika nekas cits, kā vien gaidīt.
Pēc divām stundām ieradās jātnieki. Tie bija inkognito. Abas sievietes bija tumšās kleitās un plīvuros. Rišī bija tērpies melnos svārkos. Viņš uzdevās par Kastīlijas augstmani. Rīt viņš vēloties doties uz Lerinijas salām. Rītausmā esot jābūt gatavai laivai. Vai viesnīcā bez saimnieka un kalpotājiem esot vēl kāds viesis. Nē, vairāk neviena neesot, tikai stallī kāds ģērmaņzellis no Nicas.