Rišī aizsūtīja sievietes uz istabu, bet pats devās uz stalli, it kā lai paņemtu kaut ko no maisa. Sākumā viņš ģērmaņzelli nemaz nevarēja saskatīt un viņam bija jālūdz kalpam lukturis. Tad viņš ieraudzīja to saldi guļam. Zellis izskatījās tik nemanāms, ka Rišī uz mirkli pat radās iespaids, ka viņa vispār nav, ka tā ir tikai vāja ēna, kas saskatāma laternas gaismā.
Rišī uzreiz kļuva skaidrs, ka šī būtne nerada ne mazāko briesmu, un, lai netraucētu zeļļa miegu, Rišī devās atpakaļ uz mājas pusi.
Vakariņas kopā ar meitu viņš paēda istabā. Viņš nebija meitai izskaidrojis šī dīvainā ceļojuma mērķi, kaut arī viņa bija to lūgusi. Viņš pastāstīšot to rīt, bet viņa varot būt pārliecināta, ka viss, ko viņš darot, esot viņas laimīgās un drošās nākotnes labā.
Pēc ēšanas viņi mazliet paspēlēja kārtis. Rišī zaudēja visas partijas, jo viņš nemaz neskatījās kārtīs, bet gan Lauras sejā, lai izbaudītu meitas skaistumu. Ap deviņiem viņš aizveda Lauru uz viņas istabu un aizslēdza durvis no ārpuses. Tad arī pats devās gulēt.
Viņš bija ļoti noguris no dienas pārpūles, bet tajā pašā laikā ļoti apmierināts ar lietu gaitu. Bez kādām rūpēm un tumšām nojausmām Rišī tūlīt pat aizmiga. Pirmo reizi pēc ilga laika viņš gulēja dziļi un mierīgi.
Tajā pašā laikā stallī piecēlās Grenuijs. Arī viņš bija ļoti apmierināts ar lietu gaitu un jutās ļoti labi, kaut arī nebija gulējis ne sekundi. Rišī ienākot stallī, Grenuijs bija izlicies guļam, lai atstātu bezpalīdzīgu iespaidu, kuru jau tā radīja viņa neuzkrītošā smarža. Atšķirībā no Rišī Grenuijs ļoti precīzi novērtēja sava pretinieka stāvokli, saozdams Rišī atvieglojumu.
Tā viņi uz brīdi satikās, pārliecināti viens par otra vientiesību. Grenuijs priecājās, ka viņa paša šķietamā un Rišī patiesā vientiesība tik ļoti atvieglo viņa uzdevumu.
Grenuijs ķērās pie darba ar profesionālu apdomību. Viņš atvēra savu maisu, izvilka no tā lakatu, pomādi un lāpstiņu. Tad izklāja lakatu uz segas un sāka to ieziest ar tauku pastu. Tas bija darbs, kas prasīja laiku, jo tauku kārtiņai bija jābūt dažādā biezumā atkarībā no tā, uz kuras ķermeņa daļas tā uzliekama. Mute, paduses, krūtis, dzimumorgāni un kājas izplatīja lielāku smaržas daudzumu nekā lieli, mugura vai elkoņi tādēļ attiecīgi šeit bija nepieciešama biezāka tauku kārtiņa. Grenuijs tātad uz lakata modelēja ķermeņa smaržu diagrammu, un tā bija viņam vistīkamākā darba daļa, jo tā patiesi bija īsteni mākslinieciska tehnika, kas nodarbināja rokas, prātu un fantāziju, ideāli sagatavojot gala rezultātu.
Kad pomādes podiņš bija tukšs, Grenuijs vēlreiz pārbaudīja tauku slāņa atbilstību uz lakata un vēlreiz uzmodelēja tauku ainavu. Tas, protams, notika ar deguna palīdzību. Starp citu, visas šis darbības notika pilnīgā tumsā, un tas bija vēl viens iemesls Grenuija labajam garastāvoklim. Šajā jaunā mēness naktī viņu nekas netraucēja. Pasaule šobrīd bija tikai skaņa, jūras šņākoņa. Grenuijs bija savā elementā. Tad viņš satina lakatu kā tapeti ar tauku slāni uz iekšpusi. Tā bija sāpīga darbība, jo, neskatoties uz visu piesardzību, dažas kontūras izplūda. Bet diemžēl nebija cita lakata pārnēsāšanas veida. Kad tas viss bija padarīts, viņš pasita lakatu padusē un devās ārā.
Laiks bija apmācies. Mājā vairs nedega neviena uguns. Vienīgais gaismas avots plašā apkārtnē bija Sainte-Marguerite salas bāka kādas jūdzes attālumā. Tā bija līdzīga vienam spožam dzīparam kraukļmelnā lakatā. No līča pūta viegls zivjains vējiņš.
Grenuijs paņēma kāpnes, kas bija pieslietas pie bēniņu lūkas. Viņš pārvilka kāpnes pāri pagalmam un pieslēja tās pie loga. Logs bija pusatvērts. Kāpjot augšup, Grenuijs priecājās par to, ka var ievākt meitenes smaržas ražu šeit Napulā. Grasā, kur logi bija restoti un māja apsargāta, tas būtu bijis daudz grūtāk. Šeit Laura istabā bija viena pati. Viņam nebija jāneitralizē aukle.
Grenuijs atspieda logu un iekāpa istabā. Viņš nolika palagu un tad pievērsās gultai. Dominēja Lauras matu smarža, jo viņa gulēja uz vēdera un bija iespiedusi seju spilvenā. Pakausis bija sitienam ideālā stāvoklī.
Sitiena troksnis bija truls. Grenuijs to ienīda. Viņš ienīda to tādēļ, ka tas bija vienīgais troksnis viņa klusajā darbā. Grenuijs varēja izturēt šo troksni vienīgi sakostiem zobiem, un, kad viss bija cauri, viņš vēl brīdi sastindzis stāvēja, sažņaudzis vāli rokā, it kā baidīdamies, ka troksnis var izraisīt atbalsi. Bet istabā atgriezās klusums, un tas bija vēl dziļāks nekā iepriekš, jo vairs nebija dzirdama arī meitenes elpa. Arī Grenuija saspringtība atslāba.
Viņš nolika pie malas bozi un sāka lietišķi rosīties. Vispirms viņš attina lakatu un veikli izklāja to pār galdu un krēsliem, uzmanoties, lai tauku kārtiņa paliktu neskarta. Tad viņš novilka segu. Silti un masīvi uzvirmoja meitenes smarža, bet tas Grenuiju netraucēja, jo viņš jau to pazina. Viņš to izbaudīs vēlāk, kad viņam tā piederēs. Tagad tā bija jāsavāc iespējami pilnīgi, un tādēļ bija jāsakoncentrējas un jāsteidzas.
Veiklām kustībām viņš pārgrieza naktskreklu, novilka to un pārklāja kailo ķermeni ar ietaukoto palagu. Tad viņš to pacēla, satina kā maiznieks strūdeli un sastiprināja galus. No mūmijas apvalka bija redzami tikai mati. Viņš tos nogrieza un ielika naktskrekla. Tad palaga brīvo galu viņš pārlika pāri galvai. Grenuijs pārbaudīja, vai paciņa ir labi iznākusi, vai nav kur palicis kāds caurums vai griezums. Iepakots bija patiesi labi. Tagad sešas stundas, līdz ausīs rīts, nebija ko darīt.
Grenuijs paņēma krēslu, uz kura bija Lauras drēbes, pienesa to pie gultas un apsēdās. Platajā melnajā tērpā virmoja viņas smarža, kas jaucās ar anīsa plācenīša smaržu, kuru viņa bija ielikusi kabatā. Grenuijs ar kājām atspiedās pret gultas malu, apsedzās ar Lauras tērpu un ēda anīsa plācenīti. Viņš bija noguris. Bet gulēt viņš negribēja, jo darba laikā neklājas gulēt, kaut arī darbs ir tikai gaidīšana. Grenuijs atcerējās naktis Baldīni darbnīcā, alambiku, uguni un kluso skaņu, ar kuru destilāts pilēja Florences pudelē. Laiku pa laikam vajadzēja uzmanīt uguni, pieliet destilējamo ūdeni, apmainīt Florences pudeli un destilējamo substanci. Taču viņam nekad nešķita, ka jāpaliek nomodā tādēļ, lai veiktu šīs vienkāršās darbības. Grenuijam likās, ka gaidīšanai ir sava noteikta jēga. Arī tagad, šajā istabā, kur enfleurage process noritēja pats no sevis, kur pārbaude nelaikā varētu tam vienīgi kaitēt, arī šajā gadījumā Grenuijam likās, ka ir svarīgi palikt nomodā. Miegs varētu kaitēt rezultātiem.