Grenuijam īstenībā nemaz nebija grūti palikt nomodā. Viņam patika šī gaidīšana. Viņam tā bija patikusi arī, apstrādājot divdesmit četras iepriekšējās meitenes. Šī gaidīšana bija jēgpilna un darbīga. Grenuijs strādāja gaidot. Gaidot viņš atdeva savus labākos spēkus. Viņš bija parādījis patiesu mākslu. Viņš nebija pieļāvis nevienu kļūdu. Darbs bija vienreizējs. Tas vainagosies ar panākumiem… Vēl tikai jāpagaida dažas stundas. Grenuijs gaidot izjuta dziļu apmierinājumu. Nekad mūžā viņš nebija juties tik mierīgi un līdzsvaroti kā šo amata mākslas pārtraukumu laikā, naktīs sēžot pie saviem upuriem un gaidot. Dažbrīd viņa tumšajā prātā radās gandrīz vai sirsnīgas domas.
Dīvainā kārtās šīs domas nebija saistītas ar nākotni. Viņš nedomāja par smaržu, kuru tūdaļ ievāks, viņš nedomāja par parfīmu no divdesmit piecu meiteņu aurām. Viņš nedomāja par nākotnes plāniem, laimi un panākumiem. Viņš atcerējās pagātni. Koka smaržu Gaijāra kundzes mājā un pēc zivīm smaržojošo Napulas miestiņu. Viņš atcerējās ģērmani Grimalu, Džuzepi Baldīni un marķīzu de la Teijādu-Espinasu. Viņš atcerējās Parīzes pilsētu un tās riebīgo smaku sajaukumu, viņš atcerējās Rue des Marais sarkanmataino meiteni, laukus, mežus un pļavas. Arī savus sapņus. Viņš atcerējās to visu, izjūtot lielu patiku. Viņam likās, ka viņš patiesībā ir ļoti laimīgs cilvēks, jo notikumi ir to atveduši šajā tumšajā istabā pie mērķa.
Grenuiju pārņēma pateicības jūtas, un viņš aizkustinājumā klusi sacīja: „Es pateicos tev, Žan Batist Grenuij, ka tu esi tāds, kāds tu esi!" Tik ļoti sevis pārņemts bija Grenuijs.
Tad viņš aizvēra acis, bet ne jau lai gulētu, bet gan lai līdz mielēm izbaudītu šīs svētās nakts mieru. Miers pildīja viņa sirdi. Viņam likās, ka arī visapkārt valda miers. Viņš saoda aukles mierīgo gulēšanu blakusistabā un Antuāna Rišī dziļo miegu gaiteņa otrā pusē, viņš saoda saimnieka, kalpu, suņu un citu mājdzīvnieku mierīgo šņākuļošanu. Vējš bija norimis. Viss bija klusu. Nekas netraucēja mieru.
Reiz viņš pavisam maigi pieskārās Lauras kājai. Protams, ne jau pašai kājai, bet gan lakatam, kurā tā bija ietīta. Tā labi atdeva savu smaržu. Grenuijam piederošu smaržu.
Atskanot pirmajām putnu dziesmām un iestājoties rīta krēslai, Grenuijs piecēlās un pabeidza savu darbu. Viņš noņēma palagu kā plāksteri. Tauki labi atdalījās no ādas. Tie bija aizķērušies tikai dažās vietās. No tām Grenuijs tos nokasīja ar lāpstiņu. Pārējo viņš noslaucīja ar Lauras kreklu… Tagad Laura patiesi bija mirusi, viņa bija izsūkta un bāla kā zieda palieka. Grenuijs iemeta naktskreklu lielajā palagā, kur turpinājās Lauras dzīve, un, pielicis klāt Lauras matus, visu rūpīgi satina. Viņš neapgrūtināja sevi ar līķa apsegšanu. Neskatoties uz to, ka istabas tumsa jau bija pārvērtusies rīta krēslā un bija saskatāmas priekšmetu kontūras, Grenuijs ne reizi nepaskatījās uz gultu. Viņu neinteresēja Lauras tēls. Viņa nemaz Grenuijam neeksistēja kā ķermenis, vienīgi kā bezķermeņa smarža. Bet šo smaržu viņš jau bija pasitis padusē un ņēma sev līdzi. Viņš uzmanīgi uzkāpa uz palodzes un nokāpa lejā. Ārā atkal bija sacēlies vējš, debess skaidrojās un lēja pār pasauli tumšzilu gaismu.
Pēc pusstundas kalpone pavardā iekūra uguni. Izejot pagalmā pēc malkas, viņa ievēroja pieslietās kāpnes, bet viņai nenāca prātā daudz par to domāt. Īsi pirms sešiem uzlēca saule. Milzīga un zeltaini sārta tā bija redzama starp abām Lerinijas salām. Pie debesīm nebija neviena mākonīša. Sākās jauka pavasara diena.
Rišī, kura istabas logs izgāja uz rietumu pusi, pamodās septiņos. Pirmo reizi daudzu mēnešu laikā viņš bija patiesi labi gulējis un pretēji savam ieradumam nolēma vēl kādu brīdi pakavēties gultā. Viņš tīksmi grozījās, sajuzdams patīkamās virtuves smaržas. Tad viņš tomēr piecēlās un atvēra logu. Istabā ieplūda svaigs rīta gaiss un bija dzirdami jūras viļņi, un Rišī labajam garastāvoklim vairs nebija robežu, viņš sāka svilpot jautru melodiju.
Ģērbdamies viņš turpināja svilpošanu, viņš svilpoja, arī izgājis no savas istabas un pienākdams pie meitas istabas durvīm. Viņš pieklauvēja. Tad vēl vienu reizi, pavisam klusi, lai meitu neizbiedētu. Atbildes nebija. Viņš smaidīja, jo labi saprata, ka Laura vēl guļ.
Viņš uzmanīgi ielika atslēgu caurumā un klusu pagrieza to, viņš negribēja meitu uzmodināt, viņš gribēja, lai tā vēl būtu aizmigusi un viņš varētu uzmodināt viņu ar savu skūpstu, pēdējo reizi, pirms viņš to nodos cita vīrieša rokās.
Durvis atsprāga vaļā, un viņš iegāja istabā. Tā bija saules pārpilna, un Rišī vajadzēja aizvērt acis.
Kad viņš tās atkal atvēra, tad ieraudzīja Lauru kailu, noskūtu, bālu un mirušu guļam gultā. Viss bija kā iepriekšējās nakts briesmīgajā sapnī. Viss bija tāpat kā tajā sapnī, tikai daudz spilgtāk.