Ziņa par Lauras nāvi vēja ātrumā izplatījās Grasas apkārtnē. Tā iedarbojās kā ziņa „Karalis ir miris!" vai „Izcēlies karš!", vai „Piekrastē izcēlušies pirāti!". Šī ziņa izraisīja milzīgu paniku. Ar vienu rāvienu bija atgriezušās pagājušā rudens bailes ar visām to iezīmēm: paniku, dusmām, histēriskām aizdomām, izmisumu. Cilvēki pa naktīm aizbarikadējās savās mājās, ieslēdza savas meitas, neuzticējās viens otram un pat vairs negulēja. Ikviens domāja, ka tas turpināsies tāpat kā iepriekšējo reizi, katru nedēļu viena slepkavība. Likās, ka laiks ir atgriezts par pusgadu atpakaļ.
Bet bailes bija vēl lielākas nekā pirms pusgada, jo šķietami pārvarētu briesmu atgriešanās rada bezpalīdzības sajūtu cilvēkos. Nebija līdzējis pat bīskapa lāsts. Ja jau savu bērnu nebija spējis nosargāt pat Antuāns Rišī. Ja slepkavas roka nenodrebēja pat Lauras dievišķā skaistuma priekšā. Tieši tāds tagad tas visiem likās. Vai tad vēl bija kāda cerība pretoties slepkavam? Tas bija briesmīgāk nekā mēris, jo no mēra vēl varēja aizbēgt, bet no slepkavas, kā rādīja Rišī piemērs, ne. Slepkavam bija patiesi pārcilvēciskas spējas. Viņš nepārprotami bija stājies sakaros ar pašu nelabo, ja vien tas nebija nelabais pats. Un cilvēki nerada citas izejas, kā vien doties uz baznīcu un lūgt Dievu. Viņi ņēma līdzi savas sievas un meitas un no rīta līdz vakaram lūdza Dievu, viņi ēda un gulēja baznīcā, jo uzskatīja, ka vienīgi šeit rodama drošība, ja tā vispār vēl pastāv.
Citi, nolēmuši, ka baznīca šeit neko nevar līdzēt, pulcējās okultisma grupās un bija par naudu pat noīrējuši kādu raganu no Gurdonas, viņi pulcējās kaļķakmens lauztuvēs netālu no Grasas un sarīkoja tur sātanam dzīres, lai viņu tādējādi pielabinātu. Citi savukārt izmantoja jaunākās zinātnes metodes. Viņi magnetizēja savas mājas, hipnotizēja savas meitas un veidoja fluidālus klusēšanas pulciņus salonos, lai ar saražoto domu emisijas palīdzību telepātiski sasaistītu slepkavas garu. Korporācijas organizēja grēku nožēlnieku procesijas uz Napulu un atpakaļ. Piecu klosteru mūki bija organizējuši nepārtrauktu dievkalpojumu. Visos pilsētas kaktos dienu un nakti bija dzirdamas nepārtrauktas lūgšanas. Neviens vairs nestrādāja.
Tā Graša drudžaini gaidīja nākamo slepkavību. To, ka tā notiks, neviens neapšaubīja. Katrs cerēja vienīgi, ka tā neskars viņu pašu.
Valdošās aprindas šoreiz neļāvās tautas histēriskajam noskaņojumam. Pirmo reizi kopš meiteņu slepkavas parādīšanās notika īsta sadarbība starp Grasas, Dragiņanas un Tulonas apgabaliem, maģistrātiem, policiju un parlamentu.
Tas bija tādēļ, ka valdošās aprindas baidījās no tautas sacelšanās, un šī bija pirmā reize, kad slepkavības izmeklēšanai vispār bija kaut kādi konkrēti pieturas punkti. Protams, tie bija saistīti ar dīvaino ģērmaņzelli, kurš bija pārnakšņojis Napulas viesnīcas stallī un bez pēdām pazudis. Pēc viesnīcas saimnieka, kalpu un Rišī liecībām tas bija neliela auguma vīrs brūnganos svārkos ar mugursomu. Bet šie apraksti bija ļoti bāli. Neviens nespēja atcerēties šī vira seju vai matu krāsu, vai valodas īpatnības. Viesnīcas saimnieks gan bija ievērojis, ka viņš ir mazliet greizs un klibo.
Bruņotas ar šādām pazīmēm, divas jātnieku vienības tai pašā dienā ap pusdienlaiku devās slepkavu meklēt Marseļas virzienā. Napulas tuvāko apkārtni pieteicās izķemmēt brīvprātīgie. Uz Nicu tiesas uzdevumā meklēt ģērmaņzelli devās divi pilnvarotie. Ostās tika kontrolēti aizbraucošie kuģi. Briesmoņa apraksts tiem, kas prata lasīt, tika piesprausts pie visiem pilsētas vārtiem. Trīsreiz dienā tas tika skaļi nolasīts. Ziņa par to, ka slepkava ir klibs, radīja vēl lielāku paniku, jo tagad bija pilnīgi skaidrs, ka runa var būt par pašu nelabo.
Grasas tiesas priekšsēdētājs Rišī uzdevumā izsludināja balvu divsimt livru apmērā tam, kurš sniegs ziņas par slepkavu. Tika arestēti vairāki ģērmaņzelli, no kuriem viens sev par nelaimi bija klibs. Viņu jau, neskatoties uz drošo alibi, grasījās vilkt pie kāķa, bet tad pie tiesneša pieteicās viens no pilsētas sardzes vīriem. Viņš, kapteinis Gabriēls Taljasko, atrodoties savā postenī, esot ievērojis kādu vīru, kura pazīmes saskanot ar slepkavas aprakstu. Liktenīgajā dienā viņš esot uzstājīgi taujājis, uz kuru pusi devies otrais konsuls ar saviem pavadoņiem. Sagadīšanās pēc viņš esot šo indivīdu vēlāk redzējis šeit pat Grasā Rue de la Louve pie metra Drio un Arnulfi kundzes darbnīcas. Tad arī viņš ievērojis, ka vīrs klibo.
Jau pēc stundas Grenuiju arestēja. Viesnīcas saimnieks un kalps atpazina viņā ģērmaņzelli. Tagad nebija šaubu, ka tas ir meklētais slepkava.
Tika pārmeklēta darbnīca un būdiņa olīvu dārzā. Kaktā tika atrasti Lauras Rišī mati un drēbes. Zem grīdas atrada pārējo divdesmit četru meiteņu matus un drēbes. Tika atrasta arī boze, ar kuru upuri tika nogalināti. Pierādījumi bija pārliecinoši. Visās baznīcās atskanēja zvani. Tiesas priekšsēdētājs nāca klajā ar paziņojumu, ka gadu meklētais meiteņu slepkava beidzot ir notverts.
Sākumā ļaudis neticēja. Viņi domāja, ka šādi valdošās aprindas grib slēpt savu bezspēcību un nomierināt tautas satrauktos prātus. Pārāk labi visi atcerējās tos laikus, kad slepkava it kā bija devies uz Grenobli. Šoreiz bailes ļoti dziļi bija ieēdušās cilvēku dvēselēs.
Tikai nākamajā dienā, kad baznīcas laukumā vispārējai aplūkošanai tika izlikti pierādījumi, sabiedriskā doma mainījās. Tas bija patiesi iespaidīgs skats, kad divdesmit pieci tērpi un mati, uzvilkti stabos, līdzīgi putnu biedēkļiem plīvoja vējā.