Protams, viņš nepieņēma lēmumus tā, kā to dara pieaudzis cilvēks, ņemot palīgā prātu un pieredzi, lai izšķirtos starp vairākām iespējām. Viņš lēma tīri veģetatīvi, kā prom aizmesta pupa lemj dīgt vai palikt tāpat.
Vai kā ērce kokā, kurai dzīve nepiedāvā neko citu kā vien mūžīgu pārziemošanu. Kā maza riebīga ērce, kura savelk čokurā savu svina pelēko ķermeni, lai uz ārpasauli būtu pavērsts pēc iespējas mazāks laukums; kas dara savu ādu gludu un skarbu, lai pēc iespējas mazāk izstarotu ārpasaulei. Kā ērce, kura dara sevi pavisam mazu un neredzamu, lai neviens to nesamītu. Kā vientuļa ērce, kas, sevī ievilkusies akla, kurla un mēma tup kokā un jūdžu attālumā gadiem ilgi saož klejojošu zvēru asinis, kuras tai nav sasniedzamas. Ērce varētu nokrist meža zālē un ar savām niecīgajām sešām kājiņām paiet pāris milimetru uz vienu pusi, pāris milimetru uz otru un nolikties uz miršanu, un, Dieva vārds, nevienam no tā nebūtu kaitēts, pat pašai ērcei ne. Bet ietiepīgā, riebīgā ērce paliek dirnēt kokā un gaida. Līdz neiespējams gadījums tai kāda dzīvnieka tēlā noliks asinis tieši zem koka. Tad viņa metīs pie malas savu atturību, kritīs, iecirtīsies, ieurbsies svešajā gaļā un rīs to…
Tāda ērce bija Grenuijs. Viņš dzīvoja, ierāvies sevī, un gaidīja labākus laikus. Viņš nedeva pasaulei neko citu kā vien savus izkārnījumus, ne smaidu, ne kliedzienu, ne acu spīdumu, pat ne savu smaku. Jebkura cita sieviete būtu šo briesmonīgo bērnu nositusi. Tikai ne Gaijāra kundze. Viņa taču nevarēja saost, ka viņš nesmaržoja, un viņa negaidīja nekādu dvēseles saviļņojumu, jo viņas pašas dvēsele bija slēgta.
Citi bērni turpretim lieliski sajuta Grenuiju. Jau no pirmās dienas viņiem bija nemājības sajūta ar jauno. Viņi vairījās no kastes, kur viņš gulēja, un naktīs spiedās ciešāk kopā savās gultās it kā istabā būtu kļuvis auksts. Mazākie naktīs raudāja, viņiem likās, ka istabā velk caurvējš. Dažiem šķita, ka viņš atņem tiem elpu. Reiz vecākie bērni sapulcējās, lai Grenuiju nožņaugtu. Viņi sakrāva lupatas, deķus un sienu viņam uz sejas un piespieda to visu ar ķieģeli. Kad nākamajā rītā Gaijāra kundze izraka viņu no šīs kaudzes, Grenuijs bija saņurcīts un saspiests, bet ne beigts. Šādi mēģinājumi atkārtojās vēl pāris reižu. Bet velti. Žņaugt viņu tieši ar pašu rokām vai aizbāzt viņam muti un degunu, kas būtu bijusi drošāka metode, bērni neiedrīkstējās. Viņi negribēja viņam pieskarties. Viņš riebās tiem kā resna lapsene, kuru negribas nospiest ar savu roku.
Grenuijam paaugoties, slepkavību mēģinājumi tika pārtraukti. Bērni saprata, ka Grenuijs nav iznīcināms. Viņi gāja tam apkārt ar līkumu, vairījās no tiešas saskarsmes. Taču viņi nebija ne greizsirdīgi, ne skaudīgi. Šādām jūtām Gaijāra kundzes namā nebija nekāda pamata. Viņš vienkārši traucēja citus. Citi nevarēja viņu saost. No viņa baidījās.
Pie tam, objektīvi raugoties, viņam nepiemita nekas īpašs. Paaudzies viņš nebija ne īpaši liels, ne īpaši stiprs, viņš bija neglīts, taču ne tik ļoti, lai no viņa nobītos. Viņš nebija ne agresīvs, ne kreilis, ne viltīgs, ne izaicinošs. Viņš labprāt turējās sāņus. Arī viņa intelekts šķita atbaidošs. Tikai trīs gadu vecumā viņš sāka staigāt, pirmo vārdu viņš izrunāja, būdams četrus gadus vecs, tas bija vārds „zivis", šis vārds izlauzās no viņa kā atbalss, nākdama no tālas zivju pārdevējas Šaronnas ielā, no zivju pārdevējas, kura skaļi slavē savu preci. Nākamie vārdi bija „pelargonija", „kazukūts", „Savojas kāposti" un „Žaklorērs". Pēdējais bija dārznieka māceklis, kurš Gaijāra kundzes namā darīja visprastākos darbus un bija slavens ar to, ka ne reizi mūžā nebija mazgājies. Ar laika apstākļiem, īpašības vārdiem un partikulām Grenuijam vedās daudz sliktāk. Bez „jā" un „nē", kurus viņš sāka teikt ļoti vēlu, Grenuijs zināja tikai konkrētu lietu, augu, zvēru un cilvēku vārdus, un tikai tad, ja šīs lietas, augi, zvēri vai cilvēki bija asociējami ar noteiktu smaržu.
Marta saulītē, sēžot uz bluķiem un sildoties, viņš pirmo reizi izrunāja vārdu „malka". Līdz tam viņš simtiem reižu bija redzējis koku un malku. Viņš lieliski saprata arī, ja ziemā viņu sūtīja pēc malkas. Bet koks nekad nebija licies viņam pietiekoši interesants, lai piepūlētu sevi ar šī vārda izrunāšanu. Tas notika tikai šajā marta dienā, sēžot uz malkas grēdas. Malkas ieliņa veidoja tādu kā soliņu zem nojumes Gaijāra kundzes šķūņa dienvidu pusē. Koka virsslānis smaržoja pēc salda sviluma, no malkas ieliņas dziļumiem smaržoja pēc sūnām, un šķūnīša priežu siena izstaroja sveķu smaržu.
Grenuijs izstieptām kājām sēdēja uz malkas ieliņas, ar muguru atspiedies pret šķūņa sienu, aizvēris acis un nevarēdams vien nomierināties. Viņš neko neredzēja, nedzirdēja un nejuta. Viņš saoda tikai koka smaržu, un tā pildīja viņu. Grenuijs dzēra šo smaržu, slīka tajā, ievilka to katrā savā porā, viņš pats kļuva par koku, koka lelli un kā Pinokio gulēja malkas grēdā. Tā gulēdams ilgu laiku, droši vien kādu stundu, viņš izgrūda vārdu „koks". It kā viņš līdz ausīm būtu pilns ar koku, it kā koks būtu pacēlies viņam līdz kaklam, it kā viņa vēders, rīkle un deguns būtu koka pārpilni, tā viņš izvēma vārdu „koks". Un tas atgrieza viņu pie sajēgas, izglāba viņu, īsi pirms koka vara, tā smarža būtu Grenuiju nosmacējusi. Viņš piecēlās no ieliņas un kokainām kājām devās prom. Vairākas dienas viņš bija šī smaržīgā piedzīvojuma pārņemts un, kad atmiņas kļuva īpaši stipras, Grenuijs, it kā zvērēdams, murmināja „koks, koks".