Daudzi simti cilvēku staigāja pa drausmo galeriju. Upuru piederīgie, atpazinuši drēbes, kliegdami krita zemē. Pārējie aiz sensāciju kāres vai arī, lai gūtu pilnīgu pārliecību, alka redzēt slepkavu. Šī prasība drīz vien kļuva tik nopietna, ka laukumā draudēja izcelties nemieri, tādēļ tiesas priekšsēdētājs nolēma novietot Grenuiju cietuma pirmā stāva logā vispārējai aplūkošanai.
Kad Grenuijs piegāja pie loga, troksnis norima. Piepeši iestājās tāds klusums kā karstas vasaras dienvidū, kad visi ir ārā uz lauka vai arī paslēpušies māju pavēnī.
Nebija dzirdami ne soļi, ne krekšķināšana, pat ne elpa. Pūlis kādu minūti stāvēja pusatvērtu muti. Neviens nespēja aptvert to, ka šis mazais, kārnais, salīkušais cilvēciņš logā, šī nelaimes čupiņa, šī niecība varētu izdarīt vairāk nekā divus dučus slepkavību. Šis cilvēks vienkārši neizskatījās pēc slepkavas. Protams, neviens jau nevarēja tieši iztēloties, kādam tad īsti būtu jāizskatās šim slepkavam, šim nelabajam, bet visi bija vienisprātis, ka ne jau tā! Tomēr, lai arī slepkava neatbilda ļaužu priekšstatam, un varētu domāt, ka viņa parādīšana nedarīs iespaidu pārliecinošāku, šī cilvēka labdabīgais izskats un apstāklis, ka visi zināja tas ir viņš un nevarētu būt neviens cits, dīvainā kārtā kļuva par noteiktu priekšstatu. Cilvēki domāja: tas nevar būt tiesa, tajā pašā laikā zinot, ka tas nevar būt citādi.
Tikai tad, kad sargi bija ievilkuši cilvēciņu atpakaļ tumsā, kad viņš vairs nebija saredzams un visīsākajā laikā pārvērtās atmiņās un briesmīga slepkavas jēdzienā, pūļa mulsums izzuda, mijoties ar atbilstošāku reakciju. Aizvērās mutes un atdzīvojās tūkstošiem acu. Pērkona grāvienu skaļumā atskanēja dusmu un atriebības saucieni: „Dodiet viņu šurp!" Ļaudis jau grasījās ieņemt Prevotē cietoksni, lai savām rokām nožņaugtu, saplosītu, saberztu slepkavu. Sargi ar lielām grūtībām paguva aizvērt vārtus. Grenuijs steidzīgi tika nogādāts savā pazemes cietumā. Pie loga piegāja tiesas priekšsēdētājs, solot ātru un bargu tiesu. Taču pūlis vēl stundām ilgi neizklīda, un pagāja vairākas dienas, līdz pilsētā atkal iestājās miers.
Patiesībā Grenuija procesā nebija nekādu sarežģījumu, jo bija ne tikai pārliecinoši pierādījumi, bet arī pats apsūdzētais savu vainu nenoliedza.
Tikai, jautāts par slepkavības motīviem, viņš nekādi nespēja tos izskaidrot. Viņš teica, ka meitenes esot viņam bijušas vajadzīgas un tādēļ arī viņš esot tās nositis. Uz jautājumu, „kādam nolūkam" un ko vispār nozīmē „bija vajadzīgas", viņš neko neatbildēja. Tika piemēroti visi spīdzināšanas veidi. Grenuijs stundām ilgi bija pakārts aiz kājām, viņā stopiem vien tika liets ūdens, neizpalika arī spāņu zābaki. Bet šo cilvēku neiespaidoja fiziskas sāpes, ciešot mokas, viņš neizdvesa ne skaņas un, atkārtoti jautāts, atbildēja: „Man viņas bija vajadzīgas." Tiesneši uzskatīja Grenuiju par jukušu. Spīdzināšana tika pārtraukta un tika nolemts spriest tiesu bez tālākas izmeklēšanas. Vilcināšanās bija saistīta vienīgi ar to, ka spriedumu vajadzēja apstiprināt Eksas parlamentam. Bet Grasas tiesneši neļāva lietu stiept garumā. Galu galā viņi bija notvēruši ļaundari, Grasā bija notikušas gandrīz visas slepkavības un viņiem draudēja tautas dusmas, ja Grenuijs tiktu nodots citai tiesai. Grenuija galvai bija jāripo Grasā.
1766. gada 15. aprīlī apsūdzētajam tika nolasīts spriedums, kas skanēja šādi: „Parfimērzellis Žans Batists Grenuijs četrdesmit astoņu stundu laikā tiks aizvests uz laukumu pie pilsētas vārtiem. Tur viņš ar seju pret debesīm tiks piestiprināts pie koka krusta un viņam būs jāiztur divpadsmit dzelzs stangas sitieni, pēc tam krusts tiks pacelts un Grenuijam būs pie tā jāmocās līdz pat nāvei." Ierastā apžēlošanas prakse, kad noziedznieks pēc locekļu sadauzīšanas tika nožņaugts, pēc tiesnešu domām, nebija piemērojama, kaut arī agonija ilgtu vairākas dienas. Līķis pēc tam bija iemetams kanalizācijas akā, neuzrādot vietu.
Grenuijs uzņēma šo spriedumu bez mazākā satraukuma. Tiesnesis jautāja pēc pēdējās vēlēšanās. Grenuijam nekā nevajagot, viņam viss esot.
Cellē iegāja priesteris, bet jau pēc ceturtdaļstundas viņš atkal iznāca ārā. Notiesātais, priesterim pieminot Dieva vārdu, bija veltījis viņam tikai neizpratnes pilnu skatienu un pagriezies pret sienu, iegrimdams dziļā miegā. Tālākām runām nebija jēgas.
Nākamajās divās dienās daudzi gribēja redzēt slaveno slepkavu. Sargi ļāva uz viņu palūkoties caur durvju lūku, samaksājot sešus solus par skatienu. Lai uzskicētu portretu, maksāja divus frankus. Bet šajos skatos bija maz iespaidīga. Notiesātais, važās iekaltām rokām un kājām, lielākoties gulēja aizmidzis. Seju viņš bija pagriezis pret sienu un nereaģēja ne uz klauvēšanu, ne izsaucieniem. Ieeja cellē bija uz visstingrāko aizliegta, un sargi, neskatoties uz vilinošajiem piedāvājumiem, nepārkāpa šo aizliegumu. Tiesneši baidījās, ka upuru piederīgie varētu Grenuiju nolinčot. Šī paša iemesla dēļ Grenuijam nedrīkstēja dot nepārbaudītu ēdienu. Tas varēja būt saindēts. Visu savas gūstniecības laiku Grenuijs saņēma ēdienu no bīskapa pils kalpotāju virtuves, vispirms tas bija jānogaršo vecākajam uzraugam. Bet divas pēdējās dienas viņš vispār neko neēda. Viņš gulēja. Ja nošķindēja ķēdes, uzraugs parasti redzēja, ka Grenuijs piecēlies, lai iedzertu kādu malku ūdens un pēc tam gulētu tālāk. Likās, ka šis cilvēks ir tik ļoti noguris no dzīves, ka tās pēdējās stundas gribēja vienkārši nogulēt.
Tajā laikā laukums tika gatavots sprieduma izpildei. Namdari būvēja ešafotu trīs metru platumā un divu metru augstumā ar ļoti iespaidīgām kāpnēm. Nekas tāds Grasā vēl nebija redzēts. Tika uzbūvēta arī tribīne goda viesiem un žogs, kam bija jāaiztur vienkāršā tauta. Apkārtējo māju logi pa labi un pa kreisi no Porte du Cours jau pirms laba laika bija izīrēti par iespaidīgu maksu. Pat netālu esošā Charite slimnieki ar tiesneša palīdzību tika uz laiku izvākti no istabām, kas tika izīrētas ziņkārīgajiem. Limonādes tirgoņi kannām vien maisīja lakricūdeni un varkalis simtiem eksemplāros iespieda cietumā uzmesto un ar fantāzijas palīdzību papildināto skici, pilsētā dučiem vien ieradās ceļojoši tirgotāji, maiznieki cepa piemiņas plācenīšus.