Bende, Papona kungs, jau gadiem ilgi nebija realizējis šādu soda mēru un tādēļ lika izkalt jaunu, smagu četrkantīgu dzelzs stangu un devās uz kautuvi, lai patrenētos uz dzīvnieku līķiem. Divpadsmit sitieniem bija jāsalauž locekļi, bet tie nedrīkstēja skart vērtīgās ķermeņa daļas, tādas kā galva vai krūtis.
Pilsētnieki gatavojās soda dienai kā lieliem svētkiem. Tas, ka šajā dienā neviens negrasījās strādāt, bija pašsaprotami. Sievietes gludināja izejamās kārtas, vīri izbirstēja no svārkiem putekļus un spodrināja zābakus. Militāro pakāpju īpašnieki, ģildes meistari, advokāti, notāri un amatbrālību priekšnieki, kā arī citi ievērojami ļaudis tērpās uniformās, apkārās ar zobeniem, ordeņiem, ķēdēm un uzlika krīta baltas parūkas. Ticīgie gatavojās noturēt dievkalpojumu, sātana mācekļi luciferisku pateicības mesu un augstmaņi magnētisma seansu. Virtuvēs cepa un šmorēja, no pagrabiem tika uznests vīns, no tirgus ziedi, katedrālē notika ērģelnieka un kora mēģinājumi.
Rišī mājā Rue Droite valdīja klusums. Rišī negatavojās atbrīvošanas dienai. Viņam viss riebās. Agrāk viņam bija riebušās cilvēku spēji uzliesmojušās bailes, tagad viņam riebās drudžainās prieka jausmas. Viņš nebija gājis uz katedrāles laukumu, lai aplūkotu noziedznieku un viņa upurus. Savas meitas drēbju un matu identificēšanai viņš bija palūdzis tiesnešiem atnākt uz māju. Pēc īsas lietu aplūkošanas viņš palūdza tās atstāt par relikvijām. Viņš aiznesa tās uz Lauras istabu, nolika gultā saplēsto kreklu, izklāja pār spilvenu rudos matus un pavadīja tur dienas un naktis, it kā gribēdams ar šo sēdēšanu izlabot Napulā pieļauto kļūdu. Rišī bija riebuma pārpilns, viņš nespēja pat raudāt.
Viņam riebās arī slepkava. Viņš nemaz nevēlējās to redzēt kā cilvēku, bet gan tikai kā upuri, kaujamu lopu. Viņš gribēja redzēt Grenuiju vienīgi piestiprinātu pie krusta, dzirdēt, kā pret viņu sašķīst divpadsmit sitieni, tikai to tuvumā gribēja redzēt Rišī. Viņš bija pasūtījis sev vislabāko vietu priekšējā rindā. Tad, kad ļaudis jau būs izklīduši, viņš pa kāpnēm uzkāps pie Grenuija un, ja būs vajadzīgs, sēdēs tur dienām un naktīm, raugoties acīs savas meitas slepkavam. Rišī salies visu savu riebumu viņam tieši acīs. Tas Grenuijam viņa nāves cīņā būs kā kodīga skābe.
Un pēc tam? Kas būs pēc tam? To Rišī nezināja. Varbūt viņš atsāks ierasto dzīvi, varbūt apprecēsies, varbūt audzinās dēlu, varbūt nedarīs neko, varbūt nomirs. Bet šobrīd tas viņu pilnīgi neinteresēja. Rišī nelikās, ka par to tagad vajadzētu domāt. Tas bija tikpat kā domāt par to, kas jādara pēc paša nāves: protams, nav jādara nekas. Visnotaļ nekas tāds, ko varētu zināt pašreiz.
Sprieduma izpildīšana bija paredzēta piecos pēcpusdienā. Jau rīta agrumā visziņkārīgākie ieņēma vietas. Viņi bija paņēmuši līdzi krēslus un saliekamos soliņus, ēdienus, vīnu un bērnus. Pret pusdienas laiku pilsētā sāka plūst laucinieku pūļi. Bet laukums jau bija tā pārpildīts, ka jaunpienācējiem nācās novietoties uz nogāzēm laukuma otrajā pusē, Grenobles ceļa virzienā. Tirgotajiem veikals vedās ļoti labi, ļaudis ēda un dzēra, viss bija kustībā, gluži kā gadatirgus laikā. Drīz vien bija sapulcējušies vairāki desmiti tūkstošu ļaužu, tas bija vairāk nekā uz jasmīnu karalienes svētkiem, vairāk nekā uz vissvinīgākajām procesijām, vairāk nekā jelkad Grasā. Visas nogāzes bija cilvēku pilnas. Cilvēki karājās kokos, uz jumtiem un mūriem, katrā logā bija desmit divpadsmit seju. Tikai laukuma centrā žoga aizsargā bija palicis mazliet brīvas vietas tribīnei un ešafotam, kas izskatījās tik mazi, ka bija salīdzināmi ar leļļu teātra skatuvi. Grasā bija tikai viena brīva iela, kas veda no soda laukuma uz Porte du Cours.
Īsi pēc trijiem parādījās Papona kungs ar saviem izpalīgiem. Atskanēja aplausi. Viņi nesa baļķu krustu un novietoja to vajadzīgajā augstumā uz četriem masīviem balstiem. Kāds galdniekzellis nostiprināja šo konstrukciju. Katru galdniekzeļļa un bendes palīga kustību pavadīja aplausi. Kad Papons labi nomērītiem soļiem ar dzelzs stangu rokā apgāja ap krustu, izcēlās gaviles.
Četros parādījās pirmie cilvēki tribīnē. Tur bija daudz apbrīnas vērtu cilvēku, bagāti kungi, skaistas dāmas, cepures un bērni. Bija ieradies viss sabiedrības krējums. Rātskungi ar abiem konsuliem priekšgalā ieradās garā rindā. Rišī bija tērpies melnos svārkos, melnās zeķēs un melnā cepurē. Tiem sekoja maģistrāts ar tiesas priekšsēdētāju priekšgalā. Pēdējais vaļējās nestuvēs ieradās bīskaps. Viņš bija ģērbts violetā tērpā ar zaļu cepurīti. Cilvēki noņēma cepures. Iestājās svinīga atmosfēra.
Tieši desmit minūtes nenotika nekas. Kungi bija ieņēmuši vietas, tauta gaidīja nekustīgi, neviens pat neēda. Papons ar saviem kalpiem stāvēja uz ešafota kā pieskrūvēti. Saule debesīs bija liela un dzeltena. No Grasas bļodas vējš nesa apelsīnziedu smaržu. Bija ļoti silts un neticami kluss.
Visbeidzot, kad jau likās, ka šis sasprindzinājums nevar beigties citādi kā vien ar kliedzieniem un dumpi, atskanēja zirgu pakavu klaudzēšana un ratu riteņu čīkstēšana. Uz Rue Droite parādījās slēgta kariete. Tā piederēja policijas leitnantam. Kariete pabrauca garām pilsētas vārtiem un nogriezās pa šauro ieliņu, kas veda uz soda laukumu. Policijas leitnants bija tiepīgi uzstājis, ka procedūrai jābūt tieši šādai, jo citādi, viņaprāt, nebija garantējama noziedznieka drošība. Parasti notiesātie paši savām kājām devās no cietuma uz soda laukumu un, ja kaut kādu iemeslu dēļ viņi vairs nevarēja paiet, tad tika atvesti ratos, kur iejūdza kādu ēzelīti. Tas, ka uz sprieduma izpildi vestu ar karieti, vēl nebija pieredzēts.