Выбрать главу

Bet, neskatoties uz to, pūlī nebija ne mazāko nemiera pazīmju. Cilvēki bija apmierināti, ka vispār kaut kas notiek. Epizodi ar karieti ļaudis uzskatīja par izdevušos, tāpat kā teātrī par veiksmīgu uzskata negaidītā veidā uzvestu pazīstamu lugu. Patiesi, tik drausmīgam noziedzniekam taču pienākas īpaša apkalpošana. Viņu taču nevarēja vest iekaltu ķēdēs kā tādu parastu ceļu laupītāju un tā vienkārši nosist uz laukuma. Tas nebūtu nekas īpašs. Bet nogādāt cilvēku sodavietā polsterētā ekipāžā, tā patiesi ir izdomas bagāta nežēlība.

Kariete apstājās starp ešafotu un tribīni. Kalpi nolēca un nolika trepītes. No karietes pirmais izkāpa policijas leitnants, pēc tam sardzes virsnieks un visbeidzot Grenuijs. Grenuijs bija ģērbies gaiši zilos svārkos, baltās zīda zeķēs un melnās šņorkurpēs. Neviens viņu neturēja pie rokas. Viņš izkāpa no karietes kā brīvs cilvēks.

Un tad notika brīnums. Jeb kaut kas brīnumam līdzīgs, visādā ziņā kaut kas neaptverams, nedzirdēts un neticams. To aculiecinieki pēc tam noteikti apzīmētu ar vārdu brīnums, ja tas vispār kādreiz tiktu apspriests. Jo visi pēc tam kautrējās par savu piedalīšanos šajā notikumā.

Lieta bija tāda, ka vienā acumirkli ikvienam no tiem desmitiem tūkstošu cilvēku kļuva skaidrs, ka cilvēks gaišzilajos svārkos nav slepkava. Nē, viņi, protams, nešaubījās par Grenuija identitāti. Tas bija tas pats cilvēks, kuru viņi pirms dažām dienām bija redzējuši pa cietuma logu un tad bez lielas domāšanas būtu pārgriezuši viņam rīkli. Tas bija tas pats notiesātais. Par to nebija ne mazāko šaubu!

Tomēr tas nekādi nevarēja būt slepkava. Cilvēks soda laukuma centrā bija pati nevainība. Tas bija skaidrs gan bīskapam, gan limonādes pārdevējam, marķīzam un veļas mazgātājai, tiesas priekšsēdētājam un mazam zēnam.

To zināja arī Papons. Dzelzs stanga trīcēja viņa rokās. Viņa stiprās rokas piepeši kļuva pavisam vārgas, ceļi ļodzīgi un sirds mīksta. Viņš nemaz nevarētu pacelt dzelzi, viņš nekad nespētu pacelt dzelzi pār šī nevainīgā cilvēka galvu. Lielajam stiprajam Paponam bija jāatbalstās pret stangu, lai nepakristu.

Tieši tādas pašas izjūtas pārņēma tūkstošus cilvēku, gan vīriešus, gan sievietes, gan bērnus: viņi kļuva vāji kā jauna meitene, kas nespēj atvairīt mīļāko. Visus pārņēma labvēlības, maiguma, pat mīlas jūtas pret šo mazo slepkavu, un cilvēki tur neko nevarēja darīt. Tas bija kā neapturamas raudas, kas izlaužas no iekšienes, pārpludinot visu savā ceļā. Cilvēki jutās tā, it kā izšķīdis būtu viņu gars un dvēsele. Viņi juta vienīgi savu sirdi, kur nebija citas vēlmes, kā vien pieskarties mazajam cilvēciņam zilajos svārkos: ļaudis bija mīlas pārpilni.

Grenuijs vēl dažas minūtes nekustīgi stāvēja pie karietes. Kalps bija nokritis viņa priekšā ceļos un liecās arvien zemāk, ieņemot Allāha vai sultāna pielūdzēja pozu. Arī pēc tam kalps gribēja liekties vēl zemāk. Policijas leitnants un sardzes virsnieks, kuru uzdevums bija vest notiesāto pie bendes, vairs nespēja izdarīt nevienu saprātīgu kustību. Viņi raudāja, ņēma nost cepures, metās zemē un viens otra apkampienos, bezjēdzīgi mētāja pa gaisu rokas.

Grenuija godināšana kļuva arvien neapvaldītāka. Ļaudis ļāva vaļu sirdij. Dažas dāmas, ieraugot Grenuiju, lauzīja rokas un svētlaimē vaidēja, citas aiz svētlaimes zaudēja samaņu. Vairums vīriešu dīdījās savos krēslos un žņaudzīja dūres ap zobenu spaliem. Likās, ka viņi grib izstiept garākus savus pirkstus. Citi truli vērās debesīs un salika rokas lūgšanā, bīskaps bija atspiedis pieri pret ceļiem, un viņa mazā zaļā cepurīte drebēja. Bīskapam nebija nelabi, viņš vienkārši pirmo reizi mūžā izjuta reliģiozu ekstāzi, jo viņa acu priekšā bija brīnums. Pats Dievs bija nokļuvis bendes rokās, lai pārvērstos eņģelī, kas pasaulei likās slepkava un tādas lietas notiek 18. gadsimtā. Tāda ir Dieva varenība! Un tāda ir viņa paša niecība, kas bija likusi izdot lāstu bullu, lai tikai nomierinātu tautu! Ak, šī iedomība, ak, šī neticība! Un tagad Dievs dāvā savu brīnumu! Ak, dievišķā pazemība un žēlastība, kas tiek dāvāta bīskapam.

Ļaudis barikādes otrā pusē nodevās arvien bezkaunīgākām Grenuija modināto jūtu izpausmēm. Tie, kuri sākumā bija aizkustināti un līdzjūtīgi, tagad bija apbrīnas pārpilni, apbrīnas pārpilnie nonāca ekstāzē. Visi uzskatīja cilvēciņu zilajos svārkos par visskaistāko un vispilnīgāko būtni pasaulē: ticīgajiem viņš likās Dievs, sātana pielūdzējiem pats tumsas veidols, izglītotajiem radības kronis, meitenēm pasaku princis, vīriešiem ideāls paštēls. Grenuijs skāra jūtīgāko cilvēkos erotiskos centrus. Likās, Grenuijam ir desmittūkstoš roku, lai apskautu ikvienu un uzliktu uz dzimumorgāniem, lai glāstītu tā, kā katrs pats iedomājas visslēptākajās fantāzijās.

Tā visa rezultātā soda diena pārvērtās par milzīgākajām dzīrēm, kādas nebija redzētas kopš otrā gadsimta pirms Kristus dzimšanas. Tikumīgas sievas rāva nost blūzes, histēriski kliedzot, atkailināja krūtis un paceltiem brunčiem metās zemē. Vīri, ieraugot sev visapkārt kaistošu miesu, drebošiem pirkstiem vilka no biksēm laukā savus sastingušos locekļus un vaidēdami metās virsū kam tikai gadījās, visneiedomājamākās pozās un pāros, veči ar jaunavām, algādži ar advokātu sievām, māceklis ar mūķeni un jezuīts ar brīvmūrnieci. Gaiss kļuva smags no saldiem baudas sviedriem, kliedzieniem un vaidiem. Tas bija ellīgi.