Grenuijs stāvēja un smaidīja. Cilvēkiem viņa smaids likās nevainīgs, mīlīgs, apburošs un tajā pašā laikā pavedinošs. Bet īstenībā tas nemaz nebija smaids, bet gan cinisks smīns, kas atspoguļoja Grenuija triumfu pār pasauli. Viņš, Žans Batists Grenuijs bija piedzimis bez smakas smirdīgākajā vietā pasaulē, nākot no atkritumiem, ekskrementiem un sadales produktiem, uzaugot bez mīlestības, dzīvojot bez dvēseles siltuma, vienīgi aiz spīta un riebuma, mazs, salīcis, klibs, neglīts, briesmonis kā iekšēji, tā ārēji, viņš bija panācis to, ka viņu bija iemīlējusi visa pasaule. Bet ko nozīmē iemīlējusi! Viņu mīlēja! Godāja! Dievināja! Viņš bija veicis patiesi prometejisku darbu. Viņš bija attīstījis savu dievišķo dzirksti. Pat vēl vairāk! Viņš bija pats sevi radījis. Viņš bija diženāks par Prometeju. Viņš bija radījis auru, kura bija iedarbīgāka par jebkura cilvēka auru. Un par to viņam nebija jāpateicas nevienam, ne tēvam, ne mātei un pat ne Dieva žēlastībai, tikai pašam sev. Viņš pats bija sev Dievs un daudz varenāks par to, kurš smirdēja pēc vīraka un dzīvoja baznīcā. Viņa priekšā bīskaps padevīgi metās uz ceļiem un aiz svētlaimes spiedza. Apbrīnā bija sastinguši bagātie un varenie, lepnie kungi un dāmas, bet tauta, tajā skaitā upuru tēvi, mātes, brāļi un māsas viņa vārdā un par godu viņam rīkoja orģijas. Ja viņš gribētu, visi šie cilvēki būtu ar mieru atteikties no Dieva un pielūgt viņu, diženo Grenuiju.
Jā, viņš patiesi bija dižens. Tagad tas bija visiem skaidrs. Un tas nebija fantāzijās, bet gan realitātē. Bija pienākusi viņa triumfa diena. Bet Grenuijam kļuva baisi.
Viņam kļuva baisi, jo viņš nespēja izbaudīt šo triumfu. Tajā brīdī, kad viņš izkāpa no karietes, iesmaržojies ar savu parfīmu, kas bija radīts divu gadu laikā, parfīmu, kura veidošanai viņš bija veltījis visu savu mūžu… tajā mirklī, kad viņš saoda un redzēja, cik efektīvi tas darbojas, izplatoties vējā, šajā mirklī Grenuiju pārņēma riebums pret cilvēkiem, kas tā sabojāja triumfu, ka viņš nespēja sajust ne mazākā prieka, pat ne apmierinājuma. Tas, ko viņš visu laiku bija gribējis, citu cilvēku mīlestība, viņam pēkšņi kļuva nepanesama. Viņam kļuva skaidrs, ka viņš nespēj rast mierinājumu mīlestībā, spējot rast to tikai naidā.
Bet naidam, kuru viņš izjuta pret cilvēkiem, nebija atbalss. Jo vairāk viņš nīda cilvēkus, jo vairāk tie viņu dievināja, jo viņi nespēja uztvert Grenuijā neko citu, kā vien viņa smaržu masku, nolaupīto parfīmu, kas patiesi bija dievināšanas vērts.
Vislabprātāk viņš būtu visus šos stulbos, erotiskos, smirdošos cilvēkus noslaucījis no zemes virsas, kā viņš kādreiz savā kraukļa melnajā dvēselē bija iznīcinājis sliktās smakas. Grenuijs vēlējās, lai cilvēki pamana, ka viņš tos ienīst, un tādēļ arī sāk nīst viņu, tiecoties noslaucīt no zemes virsas, kā jau tas bija iecerēts pašā sākumā. Viņš gribēja vienreiz mūžā izteikt sevi… Vienreiz mūžā viņš gribēja atklāt sevi, tāpat kā visi šie cilvēki atklāja savu mīlestību un dumjo godināšanu, tā viņš gribēja atklāt savu naidu. Viņš gribēja reiz, vienu vienīgu reizi saņemt atbildi uz savām īstajām jūtām naidu. Bet no tā nekas neiznāca. Jo nekas nevarēja iznākt. Jo mazāk tagad. Viņš bija paslēpies pasaules labākajā parfīmā, zem šīs maskas nebija sejas, tur nebija nekā, izņemot pilnīgu bezsmaržību. Grenuijam pēkšņi kļuva slikti, viņš juta, ka atkal saceļas migla.
Kā toreiz sapnī. Viņa paša smakas migla, kuru viņš nespēja saost, jo tai nebija smakas. Tāpat kā toreiz, Grenuijam kļuva baisi un viņam likās, ka tūlīt viņš nosmaks. Tikai šoreiz tas nebija sapnis, bet gan īstenība. Šoreiz viņš nebija viens alā, bet gan uz laukuma desmit tūkstošu cilvēku acu priekšā. Šoreiz nepalīdzēja kliedziens, kas varētu atmodināt no sapņa, un bēgšana atpakaļ labajā, siltajā pasaulē. Jo pasaule bija šeit un sapnis bija īstenots. Grenuijs pats to bija gribējis.
Grenuija dvēselē migla kļuva arvien biezāka, un ļaudis, pazūdot tajā, turpināja savas orgastiskās orģijas. Grenuijam pieskrēja klāt kāds cilvēks. Viņš bija tik spēji nolēcis no goda tribīnes pirmās rindas, ka melnā cepure nokrita zemē. Viņš tuvojās, melnajiem svārkiem plīvojot, kā krauklis vai atriebes eņģelis. Tas bija Rišī.
Viņš mani nobeigs, Grenuijs nodomāja. Vienīgi viņu mana maska nespēj piemānīt. Man taču ir viņa meitas smarža. Viņš to pazīs un nogalinās mani.
Un Grenuijs izstiepa rokas, lai sagaidītu atriebes eņģeli. Viņš jau bija gatavs sajust krūtīs naža dūrienu, kas izurbsies cauri visām smaržu bruņām un, sasniedzot sirdi, sašķels biezo miglu, ienesot viņa aukstajā sirdī ko tādu, kas nebūtu Grenuijs pats. Grenuijs jau jutās gandrīz izšķīdis.
Bet Rišī nemaz nebija atriebējs, viņš bija pazemīgs un satriekts. Viņš krampjaini apskāva Grenuiju, it kā būtu atradis svētlaimi. Nenāca brīvestības dūriens, nebija pat lāsta vai naida kliedziena. Tai vietā Rišī asarām acīs šļupstēja: „Piedod man, dēls, piedod!"
Tai brīdī Grenuijam balts sagriezās gar acīm un apkārtējā pasaule kļuva kraukļa melnumā. Migla pārvērtās šķidrumā kā vārošs, putojošs piens. Tas pārpludināja Grenuiju un, nerodot izeju, radīja milzīgu iekšēju spiedienu. Grenuijs gribēja bēgt, par visu vairāk viņš gribēja bēgt, bet kurp… Viņš gribēja pārsprāgt, nosmakt sevī. Pēdīgi viņš noslīga zemē, zaudēdams samaņu.
Grenuijs atguvās Lauras Rišī gultā. Viņas drēbes, mati un relikvijas bija aizvākti. Uz naktsgaldiņa dega svece. Pa pavērto logu bija dzirdamas gaviles pilsētā. Rišī bija apsēdies blakus gultai un gaidīja. Viņš turēja Grenuija roku savā un glāstīja to.