Neverot vaļā acis, Grenuijs noskaidroja atmosfēru. Viss bija klusu. Viņš vairs nejuta nekāda spiediena. Viņa dvēselē atkal valdīja auksta nakts, kas bija nepieciešama, lai darītu apziņu skaidru un varētu uzturēt kontaktus ar ārpasauli. Grenuijs saoda savu parfīmu. Tas bija mazliet mainījies, galotnes bija kļuvušas vājākas, un Lauras smaržas sirdsnots bija samanāmāka. Tā dega kā maiga, tumša, spoža uguns. Grenuijs jutās drošībā. Viņš zināja, ka ir neaizskarams vēl vairākas stundas. Viņš atvēra acis.
Viņā mierīgi raudzījās Rišī. Skatienā bija milzīga laime, maigums un mīloša cilvēka stulbums.
Rišī saņēma Grenuija roku ciešāk un uzsmaidīja, teikdams: „Viss būs labi. Maģistrāts ir atcēlis spriedumu. Visi liecinieki ir atteikušies no savām liecībām. Tu esi brīvs. Tu vari darīt, ko gribi. Es gribētu, lai tu paliec šeit. Es pazaudēju meitu, bet ieguvu dēlu. Tu esi viņai līdzīgs. Tu esi tikpat skaists kā viņa, tavi mati, tava mute, tavas rokas… Es visu laiku turēju tavu roku, tava roka ir tāda pati kā viņas. Kad es skatos tev acīs, man šķiet, ka es redzu Lauru. Tu esi viņas brālis, es gribu, lai tu kļūsti par manu dēlu, manu prieku, manu lepnumu, manu mantinieku. Vai tavi vecāki vēl ir dzīvi?"
Grenuijs pakratīja galvu, un Rišī seja aiz laimes iekrāsojās vēža sarkanumā.
„Tad taču tu vari būt man par dēlu?" Rišī piecēlās no soliņa, lai varētu apsēsties uz gultas malas un satvert otru Grenuija roku. „Vai tu esi ar mieru? Vai tu esi ar mieru, lai es būtu tavs tēvs? Tikai nerunā! Neko nesaki! Tu vēl esi par vārgu, lai runātu. Pamāj tikai ar galvu!"
Grenuijs pamāja ar galvu. Tad laime sāka plūst no visām Rišī porām kā sārti sviedri un viņš noliecās pār Grenuiju, lai noskūpstītu to uz lūpām.
„Tagad guli, mans mīļais! Es vēl pasēdēšu tev blakus, līdz tu aizmigsi." Vēl pēc kāda trulas svētlaimes brīža Rišī izdvesa: „Tu dari mani ļoti, ļoti laimīgu."
Grenuijs izstiepa lūpu kaktiņus, viņš bija noskatījies no citiem, ka tā jādara, lai uzbūvētu smaidu. Tad viņš aizvēra acis. Vēl pēc kāda brīža viņš sāka elpot mierīgāk un dziļāk, lai izliktos par aizmigušu. Viņš juta Rišī mīlas pilno skatienu uz sejas. Viņš juta, kā Rišī noliecās, lai vēlreiz viņu noskūpstītu, bet tad pārdomāja, baidīdamies viņu uzmodināt. Rišī nopūta sveci un uz pirkstgaliem izgāja no istabas.
Grenuijs palika guļam, līdz mājā un pilsētā norima visi trokšņi. Viņš piecēlās līdz ar krēslas iestāšanos. Viņš apģērbās un caur salonu veikli izlavījās uz terases.
No šejienes pāri pilsētas mūrim bija redzama visa Grasas bļoda un skaidrā laikā pat jūra. Tagad laukus klāja viegla migla, zāles, irbuleņu un rožu smaržas. Grenuijs izgāja cauri dārzam un pārkāpa pāri pilsētas mūrim.
Pie pilsētas vārtiem viņam bija vēlreiz jāizlaužas cauri cilvēku smakām, līdz viņš izkļuva brīvībā. Laukums un nogāzes izskatījās pēc izlaupītas kara nometnes. Tūkstošiem nakts dzīrēs piedzērušu gulēja zemē. Daži no tiem bija kaili, daži puspliki, vēl citi pusapģērbti vai palīduši zem segas. Smirdēja pēc skāba vīna un šņabja, sviedriem un čurām, bērnu sūdiem un iepuvušām zivīm. Dažās vietās vēl kūpēja ugunskuri, pie kuriem ļaudis bija dzēruši un līksmojuši. Varbūt arī kāds no viņiem vēl bija saglabājis pēdējās saprāta paliekas un bija nomodā. Bet, visādā ziņā, Grenuiju neviens neredzēja. Pat tie, kuri varēja viņu ievērot, nebūtu to pazinuši. Jo Grenuijs vairs nesmaržoja. Brīnuma vairs nebija.
Izgājis pa pilsētas vārtiem, Grenuijs neizvēlējās ne Grenobles, ne Kabrī ceļu, viņš pa laukiem devās rietumu virzienā, ne reizi nepalūkojoties atpakaļ. Kad trekna, dzeltena un karsta uzlēca saule, Grenuijs jau bija gabalā.
Grasas iedzīvotāji pamodās ar šausmīgām paģirām. Pat tie, kuri nebija dzēruši, juta svina smagumu galvās un nelabumu māgās un sirdsapziņā. Gaišā saules gaismā dievbijīgi zemnieki meklēja savas drēbes, kas bija norautas orģiju laikā, tikumiskas sievas lūkoja pēc saviem vīriem un bērniem, sveši cilvēki steigā atbrīvojās no apkampieniem, paziņas, kaimiņi un dzīvesbiedri piepeši stāvēja kaili cits cita priekšā.
Daudziem šis piedzīvojums likās tik drausmīgs un neiespējams, ka viņi momentā izdzēsa to no savas atmiņas un arī vēlāk tā īsti nevarēja izstāstīt, kas tad īsti noticis. Tie, kuri tik perfekti nepārvaldīja savu uztveres aparātu, tiecās skatīties, klausīties un domāt sāņus, kas gan nebija sevišķi viegli, jo kauns bija atklāts un vispārējs. Atraduši savas mantas un piederīgos, cilvēki ātri vien lavījās prom. Ap pusdienas laiku laukumā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pilsētnieki no savām mājām iznāca tikai pret vakaru un arī tikai tad, ja spieda kāda neatliekama vajadzība. Ar pretimnācējiem ļaudis tik tikko sasveicinājās, un, ja notika kāda saruna, tad tikai par visikdienišķākajām lietām. Pagājušās priekšpusdienas un nakts notikumi netika pieminēti ne ar pušplēstu vārdu. Cik atraisīti ļaudis bija vakarnakt, tik kautrīgi tie bija šodien. Un visi bija vienādi, jo visi bija vainīgi. Nekad agrāk starp Grasas pilsoņiem nebija valdījusi tāda vienprātība.
Saprotams, ka dažiem bija jāsaskaras ar notikušo, veicot savus amata pienākumus. Bija taču jānodrošina sabiedriskās dzīves nepārtrauktība, tiesa un kārtība. Jau pēcpusdienā sapulcējās pilsētas valde. Rātskungi, arī otrais konsuls apkampās, lai ar šo sazvērniecisko žestu radītu vienprātības noskaņu. Vienbalsīgi, neiedziļinoties sīkumos un nepieminot Grenuija vārdu, tika nolemts nekavējoties nojaukt tribīni un ešafotu un savest kārtībā laukumu un izmīdītos laukus. Šim pasākumam tika atvēlēti simts sešdesmit livri.