Ap pusnakti, kad kaprači jau bija prom, sāka pulcēties visādi salašņas zagļi, laupītāji, slepkavas, ielasmeitas, dezertieri un jauni klaidoņi. Viņi bija iekūruši uguni, lai vārītu ēdienu un mazliet izkliedētu smirdoņu.
Kad Grenuijs iejaucās starp šiem cilvēkiem, viņi sākumā to nemaz nepamanīja. Viņš varēja mierīgi pieiet pie ugunskura, it kā būtu viens no viņiem. Šis fakts vēlāk salašņās stiprināja pārliecību, ka viņiem bijusi darīšana ar kādu pārcilvēcisku būtni garu vai eņģeli. Jo parasti šie ļaudis ļoti piesardzīgi izturējās pret svešiniekiem.
Bet mazais cilvēciņš zilajos svārkos bija kā no zemes izaudzis, viņš stāvēja pie ugunskura ar mazu pudelīti rokā un piepeši atkorķēja to. Tas bija vienīgais, ko viņi pēc tam spēja atcerēties: stāvēja un korķēja vaļā pudelīti. Tad viņš izlēja pudelītes saturu, un kā mirdzoša uguns pasaule pielija ar skaistumu.
Kādu brīdi visi bija sarāvušies bijībā un mēmā izbrīnā. Bet ātri vien viņi juta bijību pārvēršamies iekārē un pārsteigumu apbrīnā. Eņģeļcilvēkam piemita nepārvarams pievilkšanas spēks.
Šim spēkam neviens nespēja pretoties, tas ir, neviens negribēja šim spēkam pretoties.
Salašņas izveidoja ap Grenuiju loku. Divdesmit, trīsdesmit cilvēki veidoja šo loku arvien ciešāku. Drīz vien šis ciešais loks nespēja vairs visus uzņemt, un viņi sāka stumdīties un grūstīties, jo ikviens gribēja būt tuvāk centram.
Tad līdz ar loku sagruva pēdējās aiztures. Viņi metās virsū eņģelim, sakrita pār viņu, noraudami zemē. Ikviens gribēja viņam pieskarties, ikviens gribēja dabūt kādu eņģeļa spalviņu, spārniņu, vienu dievišķās uguns dzirksti. Viņi norāva Grenuija drēbes, matus, ādu, līdzīgi hiēnām viņi ielaida miesā nagus un zobus, saplosīdami viņu gabalu gabalos.
Bet cilvēka gaļa ir sīksta un nemaz nav tik viegli saplosāma, to būtu grūti izdarīt pat zirgiem. Un tā parādījās cirvji un naži, krakšķēdami lūza kauli, īsā laikā eņģelis tika sadalīts trīsdesmit daļās, un ikviens no salašņām skrubināja kādu gaļas gabalu.
Pēc pusstundas Žans Batists Grenuijs bija pazudis no zemes virsas.
Pēc maltītes kanibāli klusēdami pulcējās pie ugunskura. Viens otrs izspļāva pa kauliņam un tīksmi noklakšķināja mēli, un ar kāju iebīdīja ugunskurā kādu atlikušu zilo svārku stērbeli. Visi bija tādi kā samulsuši. Ikviens no viņiem bija jau agrāk izdarījis kādu briesmīgu noziegumu. Bet apēst cilvēku? Tādu briesmu darbu gan viņi nebūtu spējuši izdarīt. Taču tagad viņi brīnījās, cik viegli tas iznācis, un vēl vairāk par to, ka nejūt ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu. Viņu māgās gan bija jūtams smagums, bet ap sirdi visiem bija neizsakāmi viegli. Viņu tumšajās dvēselēs bija patīkams siltums. Sejās bija maiga sievišķīga laimes atblāzma. Laikam tādēļ viņi kautrējās paskatīties cits citam acīs.
Kad viņi to beidzot uzdrīkstējās, visās sejās atplauka smaids. Viņi bija ļoti lepni. Pirmo reizi mūžā viņi bija kaut ko veikuši aiz mīlestības.
7 Vairumā. (Franču val.)
8 Smaržu iegūšana ar karsto, auksto un eļļas metodi. (Franču val.)
[1] Tilts.
[2] Nevienu nedrīkst piespiest darīt kaut ko pāri spēkiem. (Latīņu val.)
[3] Krastmala.
[4] Izteiksmes veids. (Franču val.)
[5] Vairumā. (Franču val.)
[6] Vārti.