Tā viņš mācījās runāt. Viņam bija grūtības ar vārdiem, kuri neapzīmēja smaržojošus priekšmetus, bet vislielākās nepatikšanas bija ar abstraktiem morālas un ētiskas dabas jēdzieniem. Viņš nevarēja paturēt tos prātā, jauca un, arī būdams pieaudzis, lietoja nelabprāt, bieži nepareizi: taisnība, sirdsapziņa, dievs, prieks, atbildība, pazemība, pateicība utt. ko tas īsti nozīmē, viņam bija un palika mīkla.
No otras puses, ikdienas valoda viņam drīz vien kļuva par šauru, lai apzīmētu dažas lietas, kuras viņš pazina kā saožamus jēdzienus. Ļoti drīz viņš saoda nevis vienkārši koku, bet koku sugas: kļavkoku, ozolkoku, priežkoku, vīksnu un bumbieri, jaunu, vecu, satrunējušu, appelējušu, apsūnojušu koku, pat atsevišķus koka gabaliņus vai skaidiņas katru no tiem viņš saoda kā atsevišķu priekšmetu, tāpat kā citi cilvēki tos varēja atšķirt ar acu palīdzību. Līdzīgi bija arī ar citām lietām. Tas baltais dzēriens, kuru Gaijāra kundze ik rītu piedāvāja saviem audzēkņiem un sauca par pienu, katru reizi bija pilnīgi atšķirīgs, katru rītu tas smaržoja un garšoja citādi atkarībā no tā, cik silts bija piens, no kādas govs bija ņemts, ko šī govs bija ēdusi, cik daudz krējuma bija atstāts utt… Dūmi sastāvēja no simtiem visdažādāko vienību, kuras mainījās ik minūti, pat ik sekundi, veidojot veselu smaržu gleznu, un to visu sauca vienā vārdā „dūmi"…
zeme, ainava, gaiss, kuri ik uz soļa, ar katru elpas vilcienu bija tik mainīgi un atšķirīgu smaržu pārpilni, tātad to identitāte bija atšķirīga, bet to visu vajadzēja apzīmēt trim neveikliem vārdiem visi šie groteskie pārpratumi un pretruna starp smaržu pasaules bagātību un valodas nabadzību lika zēnam Grenuijam apšaubīt valodas nozīmi, un viņš to lietoja vienīgi galējas nepieciešamības spiests.
Sešu gadu vecumā viņš ar ožu bija pilnīgi apguvis tuvāko apkārtni. Gaijāra kundzes mājā nebija tāda priekšmeta, Šaronnas ielā nebija tādas vietas, nebija tāda cilvēka, akmens, koka, krūma vai žoga, nebija tāda stūrīša, kuru Grenuijs nepazītu pēc smaržas. Viņš jebkuru no tiem varēja atpazīt, un tie bija viņa atmiņā. Viņš bija savācis desmitiem, simtiem tūkstošu atsevišķu smaržu, skaidra un nepārprotama ikkatra no tām bija viņa rīcībā, un viņš tās atcerējās ne tikai vēlreiz saožot, bet arī varēja saost vēlreiz atceroties, viņš spēja tās savā iztēlē savienot, veidojot smaržas, kuru reālajā pasaulē nemaz nebija. Viņam bija sava veida smaržu vārdnīca, kura ļāva veidot neskaitāmus smaržu teikumus un tas bija tajā vecumā, kad citi bērni ar pūlēm, radot visvienkāršākos teikumus, mēģina aprakstīt apkārtējo pasauli. Viņa spējas bija salīdzināmas ar ģeniāla muzikāla brīnumbērna apdāvinātību, kurš no melodijām un harmonijām var izveidot atsevišķu skaņu alfabētu, lai komponētu jaunas melodijas un harmonijas. Bija tikai viena starpība smaržu alfabēts bija nesalīdzināmi plašāks un diferencētāks, bet brīnumbērna Grenuija radošā darbība notika viņa iekšienē un apkārtējiem nebija uztverama.
Ārēji viņš izskatījās arvien noslēgtāks. Vislabprātāk viņš vienatnē klaiņoja pa Sentantuāna priekšpilsētu, pa sakņu un vīna dārziem un pļavām. Vakaros viņš dažkārt nenāca mājās, par ko viņu dienām ilgi turēja ieslodzījumā. Biežos spieķa sitienus viņš pacieta bez sāpju izpaušanas. Mājas arests, badināšana, soda darbi nespēja mainīt viņa uzvedību. Arī pusotru gadu ilga neregulāra Notre Dame de Bon Secours draudzes skolas apmeklēšana neatstāja uz Grenuiju jūtamu ietekmi. Viņš iemācījās mazliet boksterēt un parakstīt savu vārdu, vairāk neko. Skolotājs uzskatīja viņu par plānprātīgu.
Gaijāra kundze turpretim bija ievērojusi kādu visai neparastu Grenuija īpatnību, gandrīz vai pārdabisku spēju: viņam bija pilnīgi svešas bērnišķīgas bailes no tumsas un nakts. Viņu varēja jebkurā laikā sūtīt uz pagrabu, kur citi bērni neiedrošinājās doties bez lampas. Vistumšākajā naktī viņš varēja iet uz šķūni pēc malkas. Viņš nekad neņēma līdzi lampu un ātri vien atnesa prasīto, neizdarot nevienu lieku kustību, ne reizi neklupdams un neko neapgāzdams. Vēl brīnumaināk Gaijāra kundzei likās tas, ka Grenuijs, tā viņa to iedomājās, varēja redzēt cauri papīram, audumam, kokam, pat mūra sienai un slēgtām durvīm. Viņš vienmēr zināja, cik audzēkņu uzturas guļamistabā, nemaz tur neieejot. Viņš zināja, ka ziedkāpostā ir tārps, pirms vēl galviņa bija pārgriezta. Reiz, kad Gaijāra kundze bija tik labi noslēpusi naudu, ka pati nevarēja atcerēties, kur (viņa bieži mainīja slēptuves), Grenuijs, ne sekundi nemeklēdams, norādīja uz kamīna spraisli, un, protams, nauda bija tur! Grenuijs spēja pat ielūkoties nākotnē, viņš varēja pareģot kādas personas ierašanos ilgi pirms tās parādīšanās, paredzēja negaisu, kad debesīs nebija ne mazākā mākonīša. Tas, ka viņš to visu neredzēja acīm, bet ar savu aso un precīzo degunu: tārpu kāpostos, cilvēkus cauri sienām un vairāku ielu attālumā tas Gaijāra kundzei pat sapņos nevarēja rādīties, pat tad, ja sitiens ar krāsns kruķi nebūtu laupījis viņai ožas spēju. Gaijāra kundze bija pārliecināta, ka šim zēnam neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav plānprātīgs, bija divas sejas. Un, tā kā viņa zināja, ka divsejainie pievelk nelaimi un slimības, Gaijāra kundzei kļuva baisi. Vēl baigāk viņai bija no tās nepanesamās domas, ka jādzīvo zem viena jumta ar kādu, kuram ir spējas caur sienām un spraišļiem redzēt rūpīgi noslēptu naudu. Atklājusi šo šausmīgo Grenuija spēju, viņa sāka domāt, kā tikt no viņa vaļā, un viss labi sakrita. Tieši ap šo laiku, Grenuijam tad bija astoņi gadi, Senmerī klosteris, nepaskaidrojot iemeslus, izbeidza savus ikgadējos maksājumus. Kundze nemēģināja noskaidrot, kas par lietu. Pieklājības labad viņa pagaidīja vēl nedēļu un, kad naudas vēl arvien nebija, viņa paņēma zēnu pie rokas un devās uz pilsētu.