Rue de la Mortellerie, upes tuvumā, viņa pazina kādu ģērmani vārdā Grimals, kuram vienmēr vajadzēja jaunu darbaspēku ne jau kārtīgu mācekli vai zelli, bet lētu izpalīgu. Ģērēšanas rūpalā bija tādi darbi ādu atgaļošana, indīgu ģērēšanas un krāsu šķīdumu jaukšana, kodīgu sārmu iznešana -, kas bija tik bīstami, ka atbildīgs meistars tos neuzticēja mācītam darbaspēkam, bet gan kādam klaidonim, vazaņķim vai nevienam nepiederošam bērnam, par kuru, ja notika kāda nelaime, neviens neinteresējās. Protams, Gaijāra kundze zināja, ka Grenuijam praktiski nav izredžu izdzīvot Grimala darbnīcā. Bet viņa nebija no tām, kas par to ilgi domā. Savu pienākumu viņa bija izpildījusi. Audzēkņu tālākais liktenis viņu maz interesēja. Viņa lūdza Grimala kungu parakstīties par zēna saņemšanu, pati savukārt parakstījās par pārtikai iztērēto piecpadsmit franku saņemšanu, pēc tam devās mājup uz Šaronnas ielu. Viņa nejuta ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Tieši otrādi, viņa domāja, ka rīkojusies ne vien likumīgi, bet arī pareizi, jo paturēt bērnu, par kuru neviens nemaksāja, tas apdraudēja citu bērnu intereses un nākotni, un pat viņas pašas nākotni, proti, viņas no citiem norobežoto, privāto nāvi, bet tas savukārt bija vienīgais, ko viņa vēl šai dzīvē vēlējās.
Tā kā mēs šai vietā Gaijāra kundzi atstājam, lai pie viņas vairs neatgrieztos, gribētos pāris teikumos aprakstīt viņas mūža nogali.
Gaijāra kundze, kaut arī bija iekšēji mirusi, būdama vēl maza meitene, sev par nelaimi piedzīvoja lielu vecumu. 1782. gadā, būdama septiņdesmit gadus veca, viņa pārstāja strādāt un nopirka renti, kā to iepriekš bija paredzējusi, nosēdās savā namiņā un sāka gaidīt nāvi. Bet nāve nenāca. Nāves vietā nāca kas cits, ar ko neviens cilvēks nebija varējis rēķināties un kā pirms tam nebija bijis, tā bija revolūcija, un tas nozīmēja krasu sabiedrisko, morālo un transcendentālo apstākļu maiņu. Sākumā revolūcija nekādi neietekmēja Gaijāra kundzes personīgo likteni. Bet tad viņai bija jau gandrīz astoņdesmit gadu rentes devējam bija jādodas emigrācijā, un viņa īpašums nonāca kāda bikšu fabrikanta rokās. Kādu brīdi likās, ka šāda maiņa fatāli neietekmē Gaijāra kundzi, jo bikšu fabrikants precīzi turpināja rentes izmaksas. Taču kādu dienu viņa saņēma naudu nevis cietās monētās, bet gan apdrukātu papīra lapiņu veidā, un tas bija viņas materiālo beigu sākums.
Pēc diviem gadiem viņai šīs rentes nepietika pat malkai. Kundze bija spiesta pārdot savu māju par smieklīgi zemu cenu, jo piepeši izrādījās, ka tūkstošiem cilvēku ir spiesti pārdot savas mājas. Un atkal viņa saņēma pretī tikai tos stulbos papīriņus, kuriem pēc diviem gadiem atkal nebija nekādas vērtības, un 1797. gadā viņai bija jau pie deviņdesmit Gaijāra kundze bija zaudējusi visu grūtā darbā gūto turību un mita niecīgā mēbelētā istabelē Rue des Coquilles. Un tikai tagad, ar desmit, ar divdesmit gadu novēlošanos nāca nāve lēnas attīstības audzēja veidolā, tā sagrāba kundzi aiz rīkles, vispirms laupot apetīti un balsi, tā ka viņa pat nevarēja iebilst, kad tika vesta uz Hotel-Dieu. Tur viņu ievietoja lielā zālē, kur nomira viņas vīrs un kur bija simtiem uz nāvi slimu cilvēku, miesu pie miesas kopējā gultā ar piecām gluži svešām vecām sievām, un šeit viņai pilnīgā atklātībā bija jāmirst veselas trīs nedēļas. Tad viņu iešuva maisā un pulksten četros kopā ar piecdesmit citiem līķiem, skanot šķidram zvaniņam, iemeta kravas ratos, lai vestu uz jaundibināto Clamart kapsētu, kādu jūdzi no pilsētas vārtiem tur viņa zem bieza nedzēstu kaļķu slāņa kopējā kapā tika guldīta mūža mierā.
Tas bija 1799. gadā. Paldies Dievam, kundze neapjauta savu likteni tajā 1747. gada dienā, kad viņa devās mājup, atstājot zēnu Grenuiju un mūsu stāstu. Jo tad viņa, iespējams, būtu zaudējusi ticību taisnīgumam, kas bija vienīgā aptveramā dzīves jēga.
No pirmā acu uzmetiena, nē, ievelkot pirmo Grimala smaržu auras vilcienu, Grenuijs saprata, ka šis cilvēks par vismazāko nepaklausību ir spējīgs līdz nāvei pērt viņu. Viņa dzīvība bija tieši tik vērta, cik viņš varēja padarīt, tās cena bija mērāma ar derīgumu Grimalam. Un Grenuijs pakļāvās, ne reizi nemēģinot izvairīties. Dienu no dienas viņš nobēdzināja sevī visu savu spītības un pretestības enerģiju, lai kā ērce pārdzīvotu ledus laikmetu: sīksti, pacietīgi un neuzkrītoši dzīvības uguns liesma tika turēta, cik vien iespējams, maza, bet nedziestoša. Viņš bija bezierunu padevības un darba spara paraugs, klausīja uz vārda, priecājās par jebkādu ēdienu. Ik vakaru ļāvās ieslēgties darbnīcas stūrī iebūvētā skabūzī, kur glabājās darbarīki un iesālītās ādas. Tur viņš gulēja uz plikas, cietas zemes. Viņš strādāja no tumsas līdz tumsai, ziemā astoņas, vasarā četrpadsmit, piecpadsmit, sešpadsmit stundas: atgaļoja drausmīgi smirdošās ādas, skaloja, atspalvoja, kaļķoja, kodināja, beicēja tās, kapāja koku, mizoja bērzus un īves, kāpa kodīgas smirdoņas pārpilnajā bedrē un, ievērojot zeļļu norādījumus, kārtām izlika ādas un mizas, bārstīja saberztus tintes riekstus, pārklāja to visu ar īvju zariem un zemi. Pēc gadiem bedre atkal bija jātukšo, par ģērētām ādām mumificētie līķi bija jāizvelk no kapa. Ja viņš nedarbojās ap ādām, tad nesa ūdeni. Mēnešiem ilgi viņš nesa ūdeni, pa diviem spaiņiem, darbam bija nepieciešams milzīgs daudzums ūdens mazgāšanai, miecēšanai, vārīšanai, krāsošanai. Mēnešiem uz viņa ķermeņa nebija nevienas sausas vietas, vakaros no viņa apģērba pilēja ūdens, viņš bija auksts, mīksts un uzburbis kā miecēta āda.