Pēc gada šādas drīzāk lopiskas nekā cilvēciskas eksistences viņš saslima ar Sibīrijas mēri, drausmīgo ģērmaņu slimību, kas parasti beidzās ar nāvi. Grimals jau bija viņu norakstījis un ne bez nožēlas lūkojās pēc aizstājēja, tik centīga un produktīva darbinieka kā Grenuijs viņam nekad nebija bijis. Pretēji visu gaidām Grenuijs pārvarēja slimību. Aiz ausīm, uz kakla un vaigiem palika vienīgi lielu, melnu karbunkulu rētas, kas viņu izķēmoja, darīdamas vēl drausmāku nekā agrāk. Bet viņš ieguva arī nenovērtējamu priekšrocību imunitāti pret Sibīrijas mēri, kas ļāva pat sasprēgājušām un savainotām rokām atgaļot vissliktākās ādas, nebaidoties vēlreiz inficēties. Tā bija viņa galvenā atšķirība ne tikai no mācekļiem un zeļļiem, bet ari no potenciālā pēcteča. Tā kā viņš vairs nebija tik viegli aizvietojams kā pirms tam, pieauga viņa darba un līdz ar to dzīvības vērtība. Pēkšņi viņam vairs nebija jāguļ zemē, viņš šķūnī drīkstēja ierīkot koka gultiņu, saņēma salmu maisu un pat savu segu. Pa nakti viņu vairs neieslēdza. Ēdiens kļuva ciešamāks. Grimals viņu vairs neturēja kā meža zvēru, bet gan kā vajadzīgu mājdzīvnieku. Kad Grenuijam palika divpadsmit gadu, Grimals pussvētdienu deva viņam brīvu, trīspadsmit gadu vecumā arī citās dienās viņš uz stundu pēc darba drīkstēja iet, kur grib, un darīt, kas ienāk prātā. Viņš bija uzvarējis, jo bija dzīvs, un viņam bija pietiekami brīvības, lai dzīvotu tālāk. Ērce Grenuijs atmodās. Viņš sajuta rīta svaigumu. Viņu pārņēma medību prieks. Viņam bija atvērta pasaules lielākā smaržu rēvija Parīzes pilsēta.
Tas bija kā leiputrijā. Divi kaimiņrajoni, Saint-Jacques-de-la-Boucherie un SaintEustache vien jau bija leiputrija. Sendenī un Senmartēna ielu sānieliņas bija ārkārtīgi blīvi apdzīvotas, nams pie nama sešu stāvu augstumā, tā ka gandrīz nebija redzamas debesis un smaržu pārpilns gaiss krājās pie zemes tādos kā mitros kanālos. Tur jaucās cilvēku un zvēru, ēdiena un slimību, akmens un ūdens, pelnu un ādas, ziepju, svaigi ceptas maizes un marinētu olu, nūdeļu, misiņa, salvijas, asaru, alus, tauku, mitra un sausa siena smakas. Tūkstošu tūkstoši smaržu veidoja neredzamu putru, kura pildīja ielu aizas, ļoti reti gaistot virs māju jumtiem, bet tuvāk pie zemes neizgaisa nekad. Cilvēki, kas šeit dzīvoja, vairs nesaoda šajā putrā neko īpašu; viņi bija no tās cēlušies un piesūkušies pilni ar to, viņi elpoja šo gaisu, dzīvoja no tā, tas bija kā ilgi valkāts silts apģērbs, kuru vairs nesaož un neizjūt. Grenuijs turpretim oda to visu pirmo reizi. Viņš saoda ne tikai šo smaržu maisījumu kopumā, viņš to analītiski sadalīja daļās un daļiņās. Viņa smalkais deguns atšķetināja smalku kamolu, atrodot pamatpavedienus, kuri tālāk vairs nebija sašķeļami. Pavedienu samudžināšana un atšķetināšana sagādāja viņam neizsakāmu prieku.
Viņš itin bieži apstājās pie kāda mūra vai tumšā stūrī aizvērtām acīm, pavērtu muti un piepūstām nāsīm, līdzīgi plēsīgai zivij lielos, tumšos, lēnos ūdeņos. Ja, ievelkot gaisu, viņam gadījās kāds pavisam maigs smaržas pavediens, viņš satvēra to un vairs nelaida vaļā, viņš saoda tikai šo smaržu, ievilka sevī, lai saglabātu uz visiem laikiem. Tā varēja būt sen pazīstama smarža vai tās variācija, tā varēja būt arī kāda pavisam jauna smarža, kas nemaz nebija līdzīga visam tam, ko viņš līdz šim pazina; mēs nerunājam par to, ka viņš nekad nebija redzējis šo smaržu avotus: tikko izgludinātu zīdu, timiāna tēju, sudrabotu brokātu, reta vīna pudeles korķi. Šādas smaržas Grenuijs satvēra un dzinās pēc tām ar makšķernieka kaisli un pacietību, un uzkrāja tās sevī.
Kad viņš ielās bija pieēdies biezās smaku putras, tad devās uz gaisīgākiem laukiem, kur smakas jaucās ar vēju un bija šķidrākas, gandrīz kā parfīms; ap Hallen laukumu vēl vakaros bija jūtamas dienas smaržas, tur neredzami, bet vēl arvien tik skaidri sajūtami bija tirgotāju drūzma, rati ar pilniem dārzeņu un olu groziem, vīna un etiķa mucām, sakņu un miltu maisiem, naglu un skrūvju kastēm, tur bija gaļas galdi un audumu galdi, trauki, zoles un simtiem citu lietu, kuras šeit pa dienu pārdeva… visu šo veikalu klātbūtne, līdz pat sīkākajai detaļai, bija jūtama gaisā. Grenuijs redzēja šo tirgu, ja tā drīkst teikt, ostot gaisu. Viņš saoda to precīzāk, nekā dažs labs redzēja, jo viņš to uztvēra augstākā pakāpē, kā esenci, kā esamības garu, kuru neapgrūtināja acumirklības parastie atribūti, tādi kā troksnis, kliedzieni un cilvēki.
Viņš bieži gāja arī turp, kur viņa mātei nocirta galvu, uz Grēva laukumu, kurš līdzīgi garai mēlei ielocījās upē. Šeit bija izvilkti krastā un pietauvoti kuģi, kas smaržoja pēc oglēm, siena un mitruma. Rietumu pusē tā bija vienīgā vieta, kur upe šķērsoja pilsētu, un plaša vēja pūsma atnesa lauku smaržas. Bija jūtamas Neijī pļavas, Senžermēnas un Versaļas meži, kā arī tālās Ruānas un Kānas pilsētas un dažkārt pat jūra. Jūra smaržoja pēc piepūstas buras, kurā krājas ūdens, sāls un saule. Jūra smaržoja vienkārši, bet tajā pašā laikā lieliski un vienreizēji, un Grenuijs vilcinājās sašķelt šo smaržu zivjainā, sāļā, aļģainā, svaigā utt. Viņš paturēja atmiņā jūras smaržu kā vienotu veselumu un baudīja to nedalāmu. Viņam tā patika jūras smarža, ka viņš vēlējās to iegūt tīru un tādos daudzumos, lai varētu no tās apreibt. Vēlāk, kad viņam stāstīja, ka jūra ir tik liela, ka pa to var kuģot, dienām neredzot zemi, Grenuijam patika iedomāties, ka viņš sēž grozā kuģa priekšējā mastā un lido nebeidzamajā jūras smaržā, kas nemaz nebija smarža, bet elpa, pēdējā dvaša, visu smaržu gals, un aiz baudas izkūst šajā elpā. Bet tas nekad nenotiks, jo Grenuijs, kurš stāv Grēva laukumā, tverdams mazus jūras smaržas malkus, ieelpo un izelpo tos, nekad neredzēs ne īstu jūru, ne okeānu rietumos, un viņam nebūs lemts sajaukties ar šo smaržu.