Jašvins ielika kalendāra lapiņu kabatas portfelī, ierāvās atzveltnī un turpināja:
— Barga pilsēta, bargi laiki… Un es pieredzēju šausmīgus notikumus, kādus jūs, maskavieši, neesat pieredzējuši. Tas notika deviņpadsmitajā gadā, āre, tieši 1. februārī. Jau sāka krēslot, bija ap sešiem vakarā. Šī krēslas stunda mani sastapa pie dīvainas nodarbošanās. Kabinetā uz galda man dega lampa, istabā bija silti, mājīgi, bet es tupēju uz grīdas pie maza čemodāniņa, stūķēju tajā visādus niekus un čukstēju vienu vienīgu vārdu:
— Jābēg, jābēg …
Kreklu es te bazu čemodānā, te vilku laukā… Nav to, sasodīto, kur ielikt. Rokas čemodāniņš bija mazītiņš, apakšbikses aizņēma milzumu vietas, tad vēl papirosu simts, stetoskops. Tas viss negribēja čemodāniņā satilpt. Nometu kreklu un ieklausījos. Dubultlogi aizlīmēti, saklausīt grūti, tomēr es dzirdu… Kaut kur tālu, tālu tā smagi nodun — bū-um … bū-um … Smagie lielgabali. Aizskan grāvieni, tad iestājas klusums. Paskatos laukā pa logu — es dzīvoju augstā vietā, Alekseja nogāzes augšmalā, varēju pārredzēt visu Podolu. No Dņepras nāk nakts, apņem mājas, un virknītēm, rindām vien pamazām iedegas ugunis… Tad atkal nogrand. Un ikreiz, kad aiz Dņepras nodun, es čukstu:
— Bliez, bliez, uzbliez vēl!
Apstākļi bija tādi: tobrīd visa pilsēta zināja, ka Petļura to tūliņ atstās. Ja ne šonakt, tad nākamajā naktī. Viņpus Dņepras uzbrukumu bija sākuši boļševiki, un klīda baumas, ka to ir milzīgas masas, nu, un jāatzīst, ka visa pilsēta viņus gaidīja ne vien ar nepacietību, bet — es pat teiktu — ar sajūsmu. Jo tas, ko Petļuras karaspēks bija pastrādājis Kijevā šajā pēdējā savas varas mēnesī, ar prātu grūti aptverams. Ik brīdi uzliesmoja grautiņi, ik dienas kāds tika nogalināts, zināms, pirmām kārtām ebreji. Kaut kas tika rekvizēts, pa pilsētu drāzās automobiļi, un tajos bija cilvēki papahās ar sarkani trestotiem, smailiem galiem, tālīnie lielgabali pēdējās dienās nerimās ne brīdi. Ne dienu, ne nakti. Cilvēkus pārņēmušas gaidas, acis visiem vērīgas, bažu" pilnas. Un vēl vakar zem maniem logiem pusi dienas sniegā bija gulējuši divi līķi. Viens pelēkā šinelī, otrs melnā darba blūzē, un abi bez zābakiem. Un ļaudis te rāvās sānis, te salasījās pūlīšos, redzēju — sievas kailām galvām izšāvās no pavārtēm, kratīja dūres pret debesīm un sauca:
— Nu, pagaidiet tikai! Gan atnāks boļševiki, gan atnāks!
Sie divi nezin par ko nošautie izskatījās pretīgi un nožēlojami. Tā ka galu galā arī es sāku gaidīt boļševikus. Un viņi nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Debesis satumsa, un lielgabali tālumā dunēja it kā no pašiem zemes dziļumiem.
Tātad…
Tatad: lampa deg omulīgi un reizē bažīgi, dzīvoklī esmu gluži viens, grāmatas izsvaidītas (jo visas šīs jezgas laikā es tiku lolojis neprātīgu sapni — sagatavoties zinātņu grāda iegūšanai), bet es noņēmos ar čemodāniņu-.
Atgadījās, man jums jāsaka, tas, ka notikumi negaidot ielauzās manā dzīvoklī un aiz matiem izrāva mani laukā, un aizvilka prom, un viss izkūpēja kā velnišķi nelāgs sapnis. Tai pašā krēslas stundā biju pārnācis no nomales strādnieku slimnīcas, kur biju ordinators sieviešu ķirurģiskajā nodajā, un durvju šķirbā atradis nepatīkamu kroņa vēstuli. Biju to turpat kāpņu laukumiņā atplēsis, izlasījis zīmītē rakstīto un apsēdies tieši uz kāpnēm.
Zīmītē zilganā mašīnrakstā bija nodrukāts:
«Ar šeit teikto …»
īsi pārceļot krievu mēlē:
«Pēc šī ziņojuma saņemšanas jūs tiekat aicināts divu stundu laikā ierasties Sānitārajā pārvaldē, lai saņemtu norīkojumu …»
Vārdu sakot, šī pati spožā armija, kas pamet uz ielām līķus, Petļuras tētiņš, grautiņi un es ar sarkanu krustu uz piedurknes tajā pašā kompānijā … Mana fantazēšana nevilkās ilgāk par minūti, turklāt uz kāpnēm. Pielēcu kājās kā atsperes sviests, iegāju dzīvoklī, un, lūk, uz skatuves parādījās čemodāniņš. Plāns man radās ātri. No dzīvokļa jāaiziet, mazliet veļas — un prom uz nomali pie drauga feldšera, cilvēka ar melanholisku seju un skaidri manāmu boļševistisku noslieci. Tupēšu pie viņa, kamēr Petļura nebūs izdzīts. Bet ja nu viņu nekur neizdzen? Varbūt šie sengaidītie boļševiki ir mīts? Kur esat, lielgabali? Pieklusuši. Nekā, dun atkal…
Es nikni izmetu laukā kreklu, aizspiedu čemodāniņa slēdzi, ieliku kabatā brauniņu un rezerves aptveri, uzvilku šineli ar sarkanā krusta apsēju uz piedurknes, skumīgi pārlaidu visapkārt skatienu, nodzēsu lampu un, pustumsā starp ēnām taustīdamies, izgāju priekšistabā, iededzu tur gaismu, paņēmu bašliku un atvēru durvis uz kāpņu laukumiņu.
Un tūliņ klepodami priekšistabā ienāca divi vīri ar īsām kavalēristu karabīnēm plecos.
Viens bija ar piešiem, otrs bez tiem, abiem papahas ar zilām, smailām virspusēm, kas braši nokārās līdz vaigam.
Man sirds krūtīs salēcās.
— Vai jūs esat dakteris Jašvins? — pirmais kavalērists noprasīja.
— Jā, es, — neskanīgi atteicu.
— Nāksiet mums līdzi, — tas pats sacīja.
— Ko tas nozīmē? — mazliet atjēdzies, noprasīju.
— Sabotāžu, vei, šito, — atbildēja piešu šķindinātājs un jautri un šķelmīgi paraudzījās manī, — dakteri negrib mobilizēties — par to arī dabūs atbildēt pēc likuma.
Priekštelpā nodzisa gaisma, aizcirtās durvis, kāpnes,,, iela…
— Kurp tad jūs mani vedat? — es noprasīju un bikšu kabatā pieskāros viegli vēsajam, rievotajam spalam.
— Uz pirmo jātnieku pulku, — atbildēja piešotais.
— Kāpēc?
— Kā tā — kāpēc? — otrs brīnījās. — Tiekat iecelts mums par dakteri.