— Kas komandē pulku?
>— Pulkvedis Ļeščenko, — ar zināmu lepnumu atbildēja pirmais, un pa kreisi no manis ritmiski šķindēja viņa pieši.
«Esmu gatavais mūlāps,» nodomāju, «aizsapņojos pie tā čemodāniņa. Sazin kādu apakšbikšu dēļ… Vai man bija grūti iziet piecas minūtes agrāk…»
Kad nonācām pie savrupmājas, pār pilsētu jau pletās melnas, saltas debesis un pie tām iemirdzējās zvaigznes. Leduspuķēm klātajās logu rūtīs mirdzēja elektrība. Piešus šķindinot, mani ieveda tukšā, putekļainā istabā, kurā no iedauzīta, tulpjveidīga opāla krāsas kupola apakšas žilbinošu gaismu meta spēcīga elektriskā spuldze. Kaktā rēgojās ložmetēja stobrs, un manu uzmanību piesaistīja rūsganie un sarkanie plankumi kaktā līdzās ložmetējam, tur, kur sadriskāts karājās dārgs gobelēns.
«Tās taču ir asinis,» es nodomāju, un mana sirds nepatīkami sažņaudzās.
— Pan pulkvedi, — paklusām sacīja piešotais, — atvedām dakteri.
— Vai žīds? — piepeši kaut kur iebrēcās sausa, piesmakuši balss.
Durvis, kas bija apsistas ar gobelēnu, kurā bija attēloti ganiņi, nedzirdami atvērās, un ātri ienāca kāds cilvēks.
Mugurā viņam bija lielisks šinelis un pie zābakiem pieši. Viņš bija cieši apjozies ar sudraba kalumiem rotātu kaukāziešu jostu, un pie sāniem spožajā elektrības gaismā zibsnīt zibsnīja kaukāziešu zobens. Galvā viņam bija jērene ar aveņkrāsas augšu, ko krustoja zeltītas treses. Iešķībās acis viņa sejā raudzījās ļauni, slimīgi, dīvaini, it kā tajās lēkātu melnas bumbiņas. Seja bija kā nosēta ar bakurētām, un melnās, apcirptās ūsas nervozi raustījās.
— Nē, nav žīds, — kavalērists atbildēja.
Tad šis cilvēks pielēca man klāt un ieskatījās acīs.
— Jūs neesat žīds, — viņš ar stipru ukraiņu akcentu ierunājās kroplā valodā, krievu un ukraiņu vārdus jaukdams, — bet neesat labāks par žīdu. Un, kā tik beigsies kauja, es nodošu jūs kara tiesai. Tiksiet nošauts par sa- botāžu. Neatkāpties no viņa ne soli! — viņš pavēlēja ka- valēristiem. — Un dot dakterim zirgu!
Es stāvēju, cietu klusu un, jādomā, biju bāls. Tālāk viss atkal norisinājās kā neskaidrā sapnī. Kaktā kāds žēli ierunājās:
— Jele apžēlojieties, pan pulkvedi…
Es neskaidri saskatīju drebošu bārdiņu, noskrandušu zaldāta šineli. Ap to pazibēja kavalēristu sejas.
— Dezertieris? — nodziedājās man jau pazīstamā pie- smakusī balss. — Ek tu, maita, maita!
Es redzēju, kā pulkvedis, mutei raustoties, izvilka no maksts greznu un drūmu pistoli un ar spalu iegāza no- skranduŠajam cilvēkam pa seju. Tas pasviedās sānis, aizrīdamies pats ar savām asinīm, nokrita ceļos. No viņa acīm straumēm sāka plūst asaras …
Un tad izzuda baltā, nosarmojusī pilsēta, gar sastingušās, melnās un noslēpumainās Dņepras krastu aizlocījās koku ieskauts ceļš, un pa šo ceļu, izstiepies līkumu līkumos, virzījās pirmais jātnieku pulks.
Kolonnas beigās palaikam iegrabējās vezumnieku divriči. Līgojās melnie pīķi, rēgojās smailie, nosarmojušie bašliki. Es sēdēju saltos seglos, brīžiem kustināju zābakos pirkstus, kas mokoši smeldza, elpoju pa bašlika spraugu, ap kuru bija izaugušas sarmas bārkstis, un jutu, kā mans seglu lokam piesietais čemodāniņš spiež kreiso gurnu. Mans vienmēr modrais konvojnieks klusēdams jāja blakus. Manī viss pamazām sastinga, tāpat kā stinga manas kājas. Laiku pa laikam es pacēlu galvu pret debesīm, raudzījos uz prāvajām zvaigznēm, un ausīs man gluži kā iesprūduši skanēja dezertiera smilksti, tikai šad tad no- klusdami. Pulkvedis Ļeščenko lika viņu sist ar šauteņu slauķiem, un turpat savrupmājā viņu sita.
Melnā tāle"tagad klusēja, un es ar skaudrām skumjām domāju par to, ka boļševiki laikam būs atsisti. Mans liktenis bija bezcerīgs. Mēs virzījāmies uz Slobodku — tur mums vajadzēja stāvēt un apsargāt tiltu pār Dņepru. Ja kauja pieklusīs un es nebūšu bijis tieši vajadzīgs, pulkvedis Ļeščenko mani tiesās. To iedomājoties, es tīri vai sastingu un maigi un skumīgi ielūkojos zvaigznēs. Nebija grūti uzminēt tiesas spriedumu par nevēlēšanos tik bargos laikos ierasties divu stundu laikā. Diplomēta cilvēka mežonīgais liktenis…
Pēc stundām divām viss atkal bija mainījies kā kaleidoskopā. Tagad bija izzudis melnais ceļš. Es nokļuvu istabā ar baltām, apmestām sienām. Uz koka galda atradās lukturis, gulēja maizes doniņa un izvandīta medicīniskā soma. Kājas man bija atsilušas, biju sasildījies, jo melnajā dzelzs krāsniņā locījās zilgansārta uguns. Laiku pa laikam pie manis ienāca kavalēristi, un es viņus ārstēju. Lielākā daļa bija ar apsaldējumiem. Viņi vilka nost zābakus, attina autus, locījās sāpēs pie uguns. Istabā valdīja sviedru, mahorkas un joda skābā smaka. Brīžiem biju viens pats. Konvojnieks bija mani pametis. «Jābēg,» es paretam pavēru durvis, paraudzījos laukā un redzēju kāpnes, ko apgaismoja notecējusi stearīna svece, sejas un šautenes. Māja stāvgrūdām pilna cilvēku, aizbēgt bija grūti. Es atrados štāba centrā. No durvīm atgriezos pie galda, nespēkā apsēdos, noliku galvu uz rokām un vērīgi klausījos. Pēc pulksteņa ievēroju, ka ik pēc piecām minūtēm zem grīdas lejā atskan spalgi kliedzieni. Es jau pavisam noteikti zināju, kas tur notiek. Tur kādu sita ar slauķiem. Smilksti reizēm pārvērtās par kaut ko dobjai lauvas rēkoņai līdzīgu, reizēm par maigu, kā izklausījās cauri grīdai, lūgšanos un žēlošanos, it kā tur starp diviem draugiem norisinātos intīma saruna, reizēm skaņas spēji aprāvās kā ar nazi nogrieztas.
— Par ko jūs viņus tā? — es ieprasījos kādam no pet- ļuriešiem, kurš drebēdams stiepa rokas pret uguni. Viņa basā kāja atradās uz ķeblīša, un es triepu baltu ziedi uz izberztās čūlas pie sazilējušā lielā pirksta. Viņš atbildēja: