MIHAILS BULGAKOVS
Liktenīgās olas
I nodala
PROFESORA PERSIKOVA curriculum vitae
1928. gada 16. aprīļa vakarā IV valsts universitātes zooloģijas profesors un Maskavas zooinstitūta direktors Persikovs iegāja savā kabinetā, kas atradas zooinstitūta telpas Hercena ielā. Profesors iededza matēto griestu spuldzi un paraudzījās apkārt.
Par šaušalīgas katastrofas sākumu jāuzskata tieši šis nelaimīgais vakars, gluži tāpat kā par šīs katastrofas pirmcēloni uzskatāms tieši profesors Vladimirs Ipatjevičs Persikovs.
Viņam bija apaļi piecdesmit astoņi gadi. Iespaidīga galva ar izvqlvētu pieri, pliku pakausi un dzeltenīgu matu kušķīšiem, kas spurojās gar deniņiem. Gludi skūts zods, izvirzīta apakšlūpa. Šī iemesla dēļ Persikova sejā allaž saglabājās mazliet untumaina izteiksme. Uz sarkanā deguna vecmodīgas mazas brillītes sudraba ietvara, actiņas spožas, nelielas, pats garš un uzkumpis. Runāja viņš ierūsējušā, smalkā, kurkstošā balsī, un citu dīvainību vidū viņam piemita arī šāda: nešaubīgi par kaut ko izsakoties, viņš samiedza savas actiņas un labās rokas rādītājpirkstu salieca āķi. Bet, ta ka nešaubīgi viņš izsacījās vienmēr, jo savā nozarē bija absolūti un fenomenāli erudīts, āķī saliektais pirksts ļoti bieži vīdcja profesora Persikova sarunas biedra acu priekšā. Taču ne par ko tādu, kas sniegtos ārpus viņa nozares, proti, zooloģijas, embrioloģijas, anatomijas, botānikas un ģeogrāfijas, robežām, profesors Persikovs parasti neizteicās.
Avīzes profesors Persikovs nelasīja, uz teātri negāja, bet profesora sieva 1913. gadā aizbēga no viņa ar Zimina operas tenoru, atstājot viņam šāda satura zīmīti:
"Tavas vardes man uzdzen nepanesamus riebuma šermuļus. To deļ visu mūžu būšu nelaimīga."
Otrreiz profesors neprecējās, un bērnu viņam nebija. Viņš ļoti atri aizsvilas dusmas, taču ļaunu prātu ilgi neturēja, mīlēja tēju ar lācenēm, dzīvoja Prečistenkā, dzīvoklī ar piecām istabām, no kurām viena mita sausneja vecenīte, saimniecības vadītāja Marja Stepanovna, kas profesoru aprūpēja tikpat ka aukle.
1919. gadā profesoram no piecām istabām atņēma trīs. Tad viņš Marjai Stepanovnai paziņoja:
— Ja viņi tās bezjēdzības neizbeigs, Marja Stepanovna, braukšu uz ārzemēm.
Šaubu nav, ja profesors šo nodomu būtu īstenojis, viņam bez grūtībām būtu izdevies iekārtoties jebkurā no pasaules universitātēm, kur vien darbojas zooloģijas katedra, jo viņš patiešām bija pirmšķirīgs zinātnieks, bet jautājumos, kas jelkādā veidā attiecas uz rāpuļiem vai abiniekiem, viņam vispār nebija līdzinieku, ja nu vienīgi profesors Viljams Vekls Kembridža un Džakomo Bartolomeo Bekari Romā. Neskaitot krievu valodu, profesors lasīja vēl četrās valodās, bet franciski un vāciski runāja tikpat brīvi kā krieviski. Savu nodomu doties uz ārzemēm
Persikovs neīstenoja, un divdesmitais gads izrādījās vel sliktāks par deviņpadsmito. Sākās notikumi, turklāt tie virknējās cits aiz cita. Lielo Ņikitskas ielu pārdēvēja par Hercena ielu. Pēc tam pulkstenis, kas bija iebūvēts mājas sienā uz Hercena un Mohovojas ielas stūra, apstājās uz vienpadsmitiem un tā arī palika stāvam, un, visbeidzot, zooloģiska institūta terā- rijos, nespēdami pārciest visas diženā gada perturbācijas, vispirms nosprāga astoņi brīnišķīgi koku varžu eksemplāri, tad piecpadsmit parastie krupji un galu gala vienreizejs Surinamas krupja eksemplārs.
Tūliņ pec krupjiem, kuru bojāeja izpostīja to pirmo kailrāpuļu kārtu, kas pēc taisnības ir nosaukta par bezastes rāpuļiem, uz labāku pasauli pārcēlās mūžsenais un neaizstājamais institūta sargs Vlass, kurš kailrāpuļu kārtā gan neietilpa. Viņa nāves cēlonis, starp citu, bija tāds pats kā nabaga rāpuļiem, un Persikovs to noteica uzreiz:
— Barības trūkums!
Zinātniekam bija pilniga taisnība. Vlasu vajadzēja barot ar miltiem, bet krupjus — ar miltu tārpiem, taču, tā kā izgaisa pirmie, pazuda ari otrie. Atlikušos divdesmit varžu eksemplārus Persikovs mēģināja barot ar prusakiem, taču arī prusaki kaut kur pačibēja, paradot savu naidīgo nostāju pret kara komunismu. Tādējādi arī pēdējos eksemplārus nācās izmest institūta pagalmā izraktās bedrēs.
Iespaidu, kādu nāves gadījumi un jo sevišķi Surinamas krupja bojāeja atstaja uz Persikovu, ir neiespējami aprakstīt. Nelaiķu navē viņš nez kāpēc pilnībā vainoja toreizējo izglītības tautas komisāru.
Cepuri galvā un galošam kājās stāvēdams izsaldētā institūta gaitenī, Persikovs savam asistentam Ivanovam — izsmalcinātam džentlmenim ar smailu gaišu bārdiņu — teica:
— Par to taču viņu, Pjotr Stepanovič, nosist butu par maz! Ko viņi dara?! Viņi tak izpostīs institūtu! Vienreizejs tēviņš, nepārspējams Pipa americana eksemplārs, trīspadsmit centimetrus garš…
Pēc tam kļuva vel ļaunāk. Pēc Vlasa nāves institūta logi viscaur aizsala, un to rūtis no iekšpuses pārklāja puķains ledus. Nospraga truši, lapsas, vilki, zivis un visi zalkši bez izņēmuma. Persikovs klusēja caurām dienām, pēc tam saslima ar plaušu karsoni, tomēr nenomira. Kad atlaba, divreiz nedēļā nāca uz institūtu un apaļaja zālē, kur nez kāpēc neatkarīgi no tā, cik grādu bija ārā, vienmēr bija piecus grādus auksts, ar galošām kājās, ausaini galvā un šalli ap kaklu, izelpodams baltus garaiņus, kādiem astoņiem klausītajiem lasīja lekciju ciklu "Tropu zonas rāpuļi". Visu pārējo laiku Persikovs savā Prečistenkas dzīvoklī, ar pledu sasedzies, gulēja uz dīvāna līdz pat griestiem ar grāmatām piestūķētajā istabā, klepoja, vērās rīklē degošajai krāsniņai, ko ar apzeltītiem krēsliem kurināja Marja Stepanovna, un atcerējās Surinamas krupi.
Taču viss pasaulē reiz beidzas. Beidzas divdesmitais un divdesmit pirmais gads, bet divdesmit otraja sākās tadi kā atgriezeniski procesi. Pirmkārt: nelaiķa Vlasa vieta uzradās Pankrats, vēl jauns, taču daudzsološs zooloģiskais sargs, ari institūtu pamazām sāka apkurināt. Bet vasara Persikovs, Pankra- tam piepalīdzot, Kļazmas krastmala noķēra četrpadsmit parastos krupjus. Terārijos atkal saka kusat dzīvība… Divdesmit trešajā gada Persikovs jau lasīja lekcijas astoņas reizes nedēļā — trīs reizes institūtā un piecas reizes universitātē, divdesmit ceturtajā gadā viņš to jau darīja trīspadsmit reizes nedēļā, turklāt arī strādnieku fakultātēs, bet divdesmit piektā gada pavasari kļuva slavens ar to, ka eksāmenos izgāza septiņdesmit sešus studentus un visus kailo rāpuļu dēļ.