— Pankrat, ielaid to no ielas.
Kad Bronskis parādījās kabinetā, Persikovs savā laipnība gāja pat tik tālu, ka uzbrēca viņam:
— Sēdieties!
Un Bronskis, sajūsmināti smaidīdams, apsēdās uz grozāmās taburetes.
— Paskaidrojiet man, ludzu, — Persikovs ierunājās, — jus tiešām rakstat tur, tajās savās avīzēs?
— Tieši tā, — Alfrēds godbijīgi atbildēja.
— Tad, luk, man nav skaidrs, kā jūs varat rakstīt, ja pat runāt krieviski neprotat. Kas tās par "pāra minūtiņām" un kas tās par "vistu būšanām"? Jūs droši vien gribējāt jautāt, kas man sakāms "par vistām"?
Bronskis sīki un godbijīgi iesmējās.
— Valentīns Petrovičs izlabo.
— Kas tas par Valentīnu Petroviču?
— Literārās daļas vadītājs.
— Nu labi. Neesmu nekāds filologs. Pie joda jūsu Petroviču. Ko tieši jūs vēlaties uzzināt par vistām?
— Visu, ko vien jūs teiksiet, profesor.
Un Bronskis apbruņojās ar zīmuli. Persikova acis iezibējās uzvarošas dzirkstis.
— Jūs velti griezāties pie manis, es neesmu putnu speciālists. Vislabāk jums butu griezties pie Jemeļjana Ivanoviča Portugalova pirmajā universitātē. Es personiski zinu visai maz…
Bronskis sajūsmināti uzsmaidīja, likdams noprast, ka viņš ir uztvēris dārgā profesora joku. "Joks — "maz"!" — Viņš iekricelēja bloknotā.
— Tomēr, ja jūs interesē, tad lugtum. Vistas jeb sekstaiņi… putnu klase, vistu kārta, fazānu apakš- dzimta… — Persikovs skaļā balsi ierunājās, skatīdamies nevis uz Bronski, bet kaut kur tale, it kā viņa priekšā stāvētu tūkstoš klausītāju… — fazānu apakšdzimta… phasianidae… Tie ir putni ar gaļīgu ādas seksti un divām nokarenām ādas "bārdām" zem apakšžokļa… hm… kaut jāteic, ka šāds izaugums mēdz būt ari viens un pazodes vidū… Nu, kas vēl? Spārni īsi un noapaļoti… Aste vidēja garuma, nedaudz pakāpienveidīga, es pat teiktu, jumtveidiga, vidējās spalvas sirpjveidīgi izliektas… Pankrat… atnes man no modeļu kabineta 705. modeli, gaili šķērsgriezumā… ak jums to nevajag?… Pankrat, nenes modeli… Atkārtoju, neesmu speciālists, ejiet pie Portugalova. Nu, man personiski ir zināmi seši savvaļas vistu paveidi… hm… Portugalovs zina vairāk… Indijā un Malajas arhipelāgā. Piemēram, Bankivas gailis jeb Kazintu mīt Himalaju priekškalnēs, visā Indijā, Asamā, Birmā… Dakšastes gailis jeb Gaiļus varius mīt Lombokā, Sumbavē un Floresā. Bet Javas salā ir brīnišķīgais gailis Galluss eneus, Indijas dienvidaustrumos varu jums ieteikt ļoti skaisto
Zonnerata gaili… Es vēlāk jums parādīšu zīmējumu. Kas attiecas uz Ceilonu, tur mēs sastopam Stenlija gaili, nekur citur tas nav sastopams.
Bronskis sēdēja, acis iepletis, un naski skrīvēja.
— Vēlaties dzirdēt vēl kaut ko?
— Es gribētu kaut ko uzzināt par vistu slimībām, — klusītēm pačukstēja Alfrēds.
— Hm, neesmu speciālists… jautājiet Portuga- lovam… Kaut gan… Nu, lenteņi, sūcējtārpi, kašķa ērce, smidzis, putnu ērce, vistu uts jeb spalvēde, blusas, vistu holera, krups jeb difterijveida gļotādu iekaisums, pneimomikoze, tuberkuloze, vistu kraupis… daudz kas var būt… — Persikova acis lēkāja dzirksteles, — …saindēšanās, piemeram, trakumsērga, audzēji, angļu slimība, dzeltenā kaite, reimatisms, Ahoriona Šenlaini sēnīšslimība… starp citu, ļoti interesanta kaite. Ar to saslimstot, uz sekstes izveidojas mazi plankumi, līdzīgi pelejumam…
Bronskis ar krāsainu kabatlakatu noslaucīja no pieres sviedrus.
— Bet, profesor, kāds, pēc jūsu domām, ir pašreizējās katastrofas cēlonis?
— Kādas katastrofas?
— Kā, vai tad jūs neesat lasījis, profesor? — Bronskis brīnījās un izvilka no portfeļa saņurcītu avīzes "Izvestija" lapu.
— Es nelasu avīzes, — Persikovs atbildēja un sa- bozās.
— Bet kāpēc, profesor? — maigi jautāja Alfrēds.
— Tāpēc ka tās raksta visādas blēņas, — Persikovs nevilcinādamies atbildēja.
— Bet ieskatieties, profesor, — Bronskis nočukstēja un atšķīra lapu.
— Kas tad tas? — Persikovs noprasīja un pat piecēlās kājās. Tagad dzirksteles sāka lēkāt Bronska acīs. Viņš ar smailu, lakotu nagu pasvītroja neiedomājama lieluma virsrakstu pār visu avīzes lappusi — "Vistu mēris republikā".
— Kā? — Persikovs iesaucās, atstumdams brilles uz pieres…
VI nodala
MASKAVA 1928. GADA JŪNIJĀ
Tā laistījās visā spožumā; te noplakdamas, te uzliesmodamas dejoja ugunis. Teātra laukumā šaudījās autobusu spožie starmeši, zibēja tramvaju zaļās ugunis,- virs desmitstāvu augstceltnes lēkāja daudzkrāsaina elektriskā sieviete, pa burtiem izsviežot krāsainus vārdus "Strādnieku kredīts". Skvērā iepretī Lielajam teātrim, kur naktīs urdza daudzkrāsaina strūklaka, drūzmējās un dūca pūlis. Bet virs Lielā teātra gigantisks rupors auroja: "Pretvistu potes Ļefortovas veterinārajā institūtā devušas spožus rezultātus. Vistu nāves gadījumu skaits… šodien divkārt samazinājies…"
Tad rupors mainīja tembru, kaut kas tajā ierēcās, pār teātri uzplaiksnīja un nodzisa zaļa gaismas straume, un rupors basā žēlojās:
"Izveidota ārkārtējā komisija cīņai ar vistu mēri, kuras sastāvā ir iekļauts narkomzdravs", narkom- zems [5] *, lopkopības pārzinis biedrs Ptaha-Porosjuks, profesori Persikovs un Portugalovs… un biedrs Rabinovičs!… Jauni intervences tīkojumi!… — rupors kā šakālis smējās un raudāja, — kas saistīti ar vistu mēri!"
Teātra šķērsiela, Ņegļinnaja un Lubjanka kvēloja baltās un violetās gaismas strēlēs, šķiedās staru spietiem, gaudoja signāltaurēs, griezās putekļu mākoņos. Ļaužu pūļi drūzmējās pie sienam, kur bija izkarinātas milzīgas paziņojumu lapas, izgaismotas ar spoži sarkaniem reflektoriem:
"Piedraudot ar vissmagako atbildību, iedzīvotajiem aizliegts lietot vistu gaļu un olas. Privāttirgotāji, kas mēģinās tās pārdot tirgos, tiks saukti pie kriminālatbildības ar pilnīgu mantas konfiskāciju. Visiem pilsoņiem, kuriem ir olas, tās steidzami jānodod rajonu milicijas nodaļās."