Ekrānā uz "Strādnieku Avīzes" mājas jumta bija redzamas vistas, samestas kaudzē, kas sniedzās vai līdz pašam debesim, un zaļgani ugunsdzēsēju stāvi, kas tricinādamies un dzirksteļodami ar šļūtenem lēja tām virsū petroleju. Pec tam uz ekrāna cēlās un plaka sarkani viļņi, nedzīvi dumi biezēja, vēlās kamolos un plūsmoja pa ekrānu, līdz izšāvās ugunīgs uzraksts: "Vistu līku sadedzināšana Hodinkā."
To veikalu vidū, kuri ar diviem pārtraukumiem — vienu pusdienām, otru vakariņam — tirgojās līdz trijiem naktī un kuru vitrīnas mežonīgi laistījās vienās ugunīs, kā akli acu dobumi rēgojās aiznaglotie logi zem izkārtnēm "Olu tirdzniecība. Kvalitāte garantēta". Ik pa brīdim, trauksmaini gaudodamas un apdzīdamas smagos autobusus, garām miličiem šņākdamas aizjoņoja mašīnas ar uzrakstu "Moszdravotģel [6] . Atrā palīdzība".
— Vēl kāds sarijies puvušas olas, — pūlī nošalca.
Zaļās un oranžās laternās mirdzēja visā pasaulē slavenais restorāns "Ampīrs". Uz galdiņiem, līdzas pārnēsājamiem telefoniem bija izvietotas ar liķieri nolaistītas kartona kartes: "Pēc Mossoveta*" rīkojuma — omletes nav. Saņemtas svaigas austeres."
"Ermitāžā", kur starp nedzīviem, nomocītiem zaļumiem kā pērlītes sērīgi blāzmoja ķiniešu later- niņas, uz estrādes, kuras gaisma griezīgi cirtās acīs, kuplejisti Šrams un Karmančikovs izpildīja dzejdaru Ardo un Argujeva sacerētas kuplejas:
Ak, māmiņ, ko nu iesākšu, Bez olām palicis!!
un ar kājām rībināja čečotku.
Nelaika Vsevoloda Meierholda vārdā nosauktais teātris (viņš pats, kā zināms, 1927. gadā gāja bojā Puškina "Borisa Godunova" iestudēšanas laikā, sa- gažoties trapecem ar kailajiem bajāriem), bija izlicis kustīgu daudzkrāsainu elektrisko izkārtni, kurā pieteica rakstnieka Ērendorga lugu "Vistu krišana" Meierholda skolnieka, republikas nopelniem bagātā režisora Kuhtermana iestudējumā. Līdzās, "Akvārijā", estrādes zaļumos, laistīdamās reklāmas ugunīs un puskailu sieviešu ķermeņu žilbā, aplausu vētras pavadījuma tika izradīta rakstnieka Ļeņivceva rēvija "Vistu bērni", liet pa Tveras bulvāri ar laterniņām abpus purniem garā virtenē soļoja cirka ēzeliši, nesdami uz muguras mirdzošus plakātus "Korša teātri tiek atjaunots Rostāna "Šanteklērs"".
Avīžpuikas griezīgi auroja starp mašīnu riteņiem:
— Šaušalīgs atradums pazemē! Polija gatavojas šaušalīgam karam!! Profesora Persikova šaušalīgie eksperimenti!!
Bijušajā Ņikitina cirkā, leknajā un tumšbrūnajā arēnā, kas tīksmi oda pēc kūtsmēsliem, mironīgi bālais klauns Boms teica rutota tūskā uzblidušajam Bimam:
— Zinu gan, aiz ko tu tāds bēdīgs!
— Aiz ko ta? — pīkstīgi atvaicāja Bims.
— Tu ieraki olas zemē, bet piecpadsmitā iecirkņa milicija tās atrada.
— Ha-ha-ha-ha, — cirks smējās ta, ka dzīslās reizē priecīgi un sēri stinga asinis, bet zem sadēdē- jušā kupola plivinājās trapeces un zirnekļu tīkli.
— Hop! — griezīgi klaigāja klauni, un balts nobarots zirgs uz savas platās muguras iznesa brinum- daiļu garkajainu sievieti aveņkrasas triko.
Nevienu neuzlūkodams, nevienu neievērodams, nelikdamies ne zinis par stumdīšanos un grūstīša- nos un neatbildēdams prostitūtu maigajiem aicinājumiem, apgarots un vientuļš, negaidītās slavas vainagots, Persikovs pa Mohovoju devās Manēžas uguņotā pulksteņa virzienā. Tur nonācis, joprojām apkārt neskatīdamies un savu domu pārņemts, viņš saskrējās ar dīvainu vecmodīga paskata viru, ļoti sāpīgi ar pirkstiem trāpīdams tieši revolvera koka makstī, kas šim vīram karājās pie jostas.
— Velns! — Persikovs nosēcās. — Piedodiet.
— Atvainojos, — pretimnācējs netīkamā balsī atbildēja, cilvēku jūkli abiem cenšoties atkabinā- ties. Un, kad tas izdevās, profesors soļoja tālāk uz Prečistenku, tai pašā mirklī jau aizmirsis šo sadursmi.
VII nodala
ROKS*
Nav zināms, vai patiesi tik labas bija Ļefortovas veterinārās potes, tik prasmīgas Samāras aizsargvie- nības, tik veiksmīgi pret olu iepircējiem Kalugā un Voroņežā vērstie bargie pasākumi, tik sekmīgi darbojās Maskavas ārkārtējā komisija, taču ir skaidri zināms, ka divas nedeļas pēc Persikova un Alfrēda pēdējās tikšanās Republiku Savienībā vistu jautājums bija atrisināts un sekstaiņu vairs nebija nekur. Šur tur apriņķa pilsētiņu pagalmiņos vēl mētājās sērdienīgas vistu spalvas, riešot acīs asaras, un slim- nicās atlaba pēdējie rīmas, bet arī tiem asiņainā caureja un vemšana gāja uz beigām. Cilvēku nāves gadījumu, par laimi, visā republikā nebija vairāk par tūkstoti. Neizcēlās ari lielas nekārtības. Volokolam- skā gan, tiesa, uzradās pravietis, kurš vēstīja, ka vistu krišanu nav izraisījis neviens cits kā komisāri, taču īpašu panākumu viņam nebija. Volokolamskas tirgu piekāva dažus miličus, kas meitiešiem ņēma nost vistas, un izdauzīja logus vietējā pasta un telegrāfa nodaļai. Taču Volokolamskas apsviedīgās varas iestādes veica attiecīgus pasākumus, kuru rezultātā, pirmkārt, pravietis savu darbību pārtrauca un, otrkārt, logus telegrāfā iestikloja.
Ziemeļos, nonācis līdz Arhangeļskai un Sjum- kinu sādžai, mēris apstājās pats no sevis, jo talak tam nebija kur iet, — Baltajā jūrā, kā zināms, vistas nemīt. Apstājās tas arī Vladivostokā, jo tālāk sākās okeāns. Tālajos Dienvidos tas pazuda un noklusa kaut kur saules izdedzinātajos Ordubatas, Džulfas un Karabulaka plašumos, bet Rietumos brīnumainā kārtā apstājās tieši uz poļu un rumāņu robežām. Vai nu klimats tur bija citāds, vai arī savu lomu nospēlēja robežaizsardzības pasākumi, ko veica kaimiņvalstu valdības, taču tas ir fakts, ka tālāk mēris negāja. Ārzemju prese skaļi un kārīgi apsprieda vēsture nedzirdēto mājputnu krišanu, bet padomju republiku valdība klusi darbojās, elpu neatvilkdama. Ārkārtējā komisija cīņai ar vistu mēri tika pārdēvēta par ārkārtējo komisiju vistkopibas veicināšanai un atdzimšanai republikā un papildināta ar jaunu ārkārtējo "troiku" sešpadsmit locekļu sastāvā. Tika nodibināts "Dobrokurs" [7] , kurā par priekšsēdētāja goda biedriem kļuva Persikovs un Portugalovs. Laikrakstos zem viņu ģīmetnēm parādījās virsraksti: "Masveida olu iepirkšana ārzemēs" un "Juza kungs grib izjaukt olu kampaņu". Pa visu Maskavu norībēja žurnālista Koļečkina dzēlīgais feļetons, kas beidzās ar vārdiem: "Netīkojiet, Juza kungs, pēc mūsu olām, — jums ir pašam savējās!"