Profesors Persikovs pēdējās trīs nedēļās bija galīgi nomocījies un pārstrādājies. Vistu notikumi bija izsituši viņu no sliedēm un uzvēluši divkāršu nastu. Augiem vakariem viņam nācās strādāt vistu komisiju sēdēs un ik pa brīdim izturēt garas sarunas te ar Alfrēdu Bronski, te ar mehānisko resnīti. Kopā ar profesoru Portugalovu un privātdocentiem īvanovu un Bornhartu viņam nācās anatomēt un mikroskopa pētīt vistas, meklējot mēra baciļus, un trijos vakaros uz ātru roku pat uzrakstīt brošūru "Par izmaiņām vistu aknās mēra gadījumā".
Vistu nozarē Persikovs darbojās bez ipašas degsmes, un tas arī saprotams, jo galva viņam bija pilna ar pavisam,ko citu — galveno un svarīgako — ar to, no kā viņu bija atrāvusi vistu katastrofa, proti, sarkano staru. Sabeigdams savu jau tā iedragāto veselību, upurēdams miegam un ēšanai nepieciešamās stundas, reizēm nemaz neatgriezdamies Prečis- tenkā, bet nosnauzdamies turpat institūta kabinetā uz vaskadranas dīvāna, Persikovs caurām naktīm noņēmās ap kameru un mikroskopu.
Jūlija beigās steiga nedaudz pierima. Pārdēvētās komisijas darbība iegāja normālā gultnē, un Persikovs atgriezās pie iztraucētā darba. Mikroskopi tika pielādēti ar jauniem preparātiem, kamerā zem stara pasakainā ātrumā brieda zivju un varžu ikri. No
Kčnigsbergas ar aeroplānu atveda speciāli pasūtītus stiklus, un jūlija pēdējās dienās Ivanova uzraudzībā mehāniķi uzbūvēja divas jaunas, lielas kameras, kurās stars pie pamatnes sasniedza papirosu kārbiņas apmērus, bet platajā galā — veselu metru. Persikovs priecīgi saberzēja rokas un sāka gatavoties kaut kādiem noslēpumainiem un sarežģītiem eksperimentiem. Vispirms viņš pa telefonu sazinajas ar izglītības tautas komisāru, un klausule atkvākšķēja, ka viņš var rēķināties ar vislaipnāko un visāda citāda veida atbalstu, bet pēc tam Persikovs tāpat pa telefonu izsauca biedru Ptahu-Porosjuku, augstākās komisijas lopkopības nodaļas vadītāju. Arī Ptaha pret Persikovu izturējās ar vissirsnīgāko uzmanību. Runa bija par lielu pasūtījumu ārzemes profesora Persikova vajadzībām. Ptaha telefonā teica, ka tūdaļ telegrafēs uz Berlīni un Ņujorku. Pēc tam no Kremļa painteresējās, kā Persikovam sokas, un svarīga un vēlīga balss apvaicājās, vai Persikovam nav vajadzīgs automobilis.
— Nē, pateicos. Man labāk patīk braukt ar tramvaju, — Persikovs atbildēja.
— Bet kāpēc gan? — noslēpumainā balss apvaicājās un iecietīgi pavīpsnāja.
Ar Persikovu vispār visi runāja vai nu godbijīgi un ar šausmam, vai ari iecietīgi un laipni smaidīdami, kā ar mazu, kaut augumā padevušos bērnu.
— Tas iet ātrāk, — Persikovs atbildēja, uz ko sulīgais bass klausulē atteica:
— Nu, kā vēlaties.
Pagāja vēl nedēļa, un Persikovs, aizvien vairāk attālinādamies no pierimstošajiem vistu jautājumiem, pilnībā iegrima stara pētījumos. Negulēto nakšu un pārpūles deļ viņa galva bija kļuvusi palsa, it kā caurspīdīga un viegla. Sarkanie loki zem acīm vairs neizzuda, un gandrīz katru nakti Persikovs tagad nakšņoja institūtā. Vienu reizi viņš atstāja savu zooloģisko patvērumu, lai milzīgajā Cekuba [8] zalē Prečistenkā nolasītu referātu par savu staru un ta iedarbību uz olšūnu. Tas bija ērmīgā zoologa gigantisks triumfs. Kolonnu zālē no aplausiem kaut kas gruva un bira no griestiem un daudzo spuldžu gaisma apmirdzēja cekubiešu melnos smokingus un damu baltos tērpus. Uz estrādes līdzās katedrai, novietota uz stikla galda, smagi elsdama un kļūdama aizvien pelēkāka, bļodā sēdēja slapja varde kaķa lielumā. Uz skatuves meta zīmītes. Septiņas bija mīlestības vēstulites, tās Persikovs saplēsa. Cekubiešu priekšsēdētājs viņu ar varu vilka uz skatuves paklanīties. Persikovs sakaitināts klanījās, rokas viņam bija sasvīdušas un miklas, bet melnā kaklasaite rēgojās nevis zem zoda, bet aiz kreisās auss. Kā pa miglu viņa priekšā blāvoja simtiem dzeltenīgu seju un baltu krūtežu, un pēkšņi pazibēja dzeltena pistoles maksts -un pagaisa kaut kur aiz baltās kolonnas. Persikovs to saskatīja neskaidri un tūliņ ari aizmirsa. Taču pēc referāta, ejot lejup pa kāpņu aveņkrāsas paklāju, lai brauktu projām, viņam pēkšņi sametās nelabi. Vienu mirkli vestibila spožā lustra satumsa, un Persikovu pārņēma šķebīga trauksmes sajūta… Viņš saoda tadu kā sviluma smaku, un viņam likās, ka pa kaklu tek lipīgas un karstas asinis… Ar drebošu roku profesors pieķērās margam.
— jums slikti, Vladimir Ipatjič? — no visām pusēm viņu apstāja satrauktas balsis.
— Nē, nē, — Persikovs atbildēja, pamazām atgū- damies, — vienkārši esmu pārpūlējies… Jā gan… Ja atļauts… glāzi ūdens.
* * *
Bija ļoti saulaina augusta diena. Profesoram tā traucēja, tāpēc aizkari bija nolaisti. Reflektors uz grozāmas kajas meta spilgtas gaismas strēli uz stikla galda, kas bija nokrauts ar instrumentiem un lēcām. Atgāzis skrūvējamā krēsla atzveltni, Persikovs spēku izsīkumā smēķēja un ar nāvīgi nogurušu, taču apmierinātu skatienu caur dūmu grīstēm noraudzījās uz kameras puspievērtajām durtiņām, kur, vel vairāk sakarsējot jau tā smacīgo un sabiezējušo kabineta gaisu, klusi spīguļoja stara sarkanais kūlis.