— Tikai brīdinu, — Persikovs turpinaja, — starā nevajag bāzt rokas, jo, cik esmu novērojis, tas izraisa epitēlija augšanu… bet vai tie ir ļaundabīgi vai ne, to diemžēl vēl neesmu varējis noskaidrot.
Atnācējs žigli paslēpa rokas aiz muguras, izmetot no tam adas naģeni, un pablenza uz profesora rokām. Tās bija viscaur apsvilinātas ar jodu, bet labā pie delnas locītavas bija apsaitēta.
— Bet kā tad jūs, profesor?
— Varat pie Švābes uz Kuzņeckas tilta nopirkt gumijas cimdus, — profesors ērcīgi atcirta. — Man par to nav jārūpējas.
Tad Persikovs nopētīja atnācēju ka caur lupu.
— No kurienes jūs uzradāties? Un vispār… kāpēc tieši jūs?…
Roks beidzot apvainojās pa īstam.
— Piedošan…
— Ir taču jāapjēdz, ko tas nozīmē!… Kāpēc esat ta uzklupis šim staram?…
— Tāpēc ka tas ir ārkārtīgi svarīgi…
— Ahā. Ārkārtīgi? Nu, tad… Pankrat!
Un kad Pankrats parādījās:
— Pagaidi, es vēl padomāšu.
Un Pankrats paklausīgi nozuda.
— Es nekādi nespēju saprast vienu, — teica Persikovs, — kāpēc vajadzīga tāda steiga un slepenība?
— Jūs, profesor, mani tiešam pārsteidzat, — Roks atbildēja, — jus taču zināt, ka vistas apsprāgušas, visas līdz pēdējai.
— Nu un tad, — Persikovs iebrēcās, — ko tad jūs gribat, tās zibenīgi atkal augšām celt, vai? Un kāpēc tas jādara ar vēl neizpētīta stara palīdzību?
— Biedri profesor, — Roks atbildēja, — jūs, goda vārds, tikai jaucat man galvu. Es jums saku, ka mums nepieciešams valstī atjaunot vistkopibu, jo ārzemēs par mums raksta visādas draņķības. Ta tas tiešām ir.
— Lai taču raksta…
— Nu, vai zijiāt, — Roks mīklaini atbildēja un nogrozīja galvu.
— Kam gan, es gribētu zināt, ienāca prātā doma audzēt vistas no olam?
— Man, — atbildēja Roks.
— Aha.. Tā, tā… Bet kāpēc, ja atļauts vaicāt? Kā jūs uzzinājāt par stara ipašībām?
— Es, profesor, biju jūsu lekcijā.
— Ar olām es vēl neko neesmu darījis!… Tikai gatavojos!
— Sanāks, noteikti sanāks, — Roks piepeši pārliecinoši un sirsnīgi teica. — Jūsu stars ir tik slavens, ka ar to var kaut ziloņus izaudzēt, ne tikai cāļus.
— Zināt ko, — Persikovs bilda, — vai jūs gadījumā neesat zoologs? Nē? Žēl gan… no jums iznāktu loti drosmīgs eksperimentetājs… Jā… tikai jus riskējat… piedzīvot neveiksmi… un šķiežat manu laiku…
— Mēs jums atdosim kameras. Par to nav runa…
— Kad?
— Es tikai izperināšu pirmo partiju.
— Cik pārliecināti jūs to sakāt! Labi. Pankrat!
— Man pašam ir līdzi savi cilvēki, — Roks sacīja, — un apsardze…
Pret vakaru Persikova kabinets kļuva sērdie- nīgs… Galdi bija tukši. Roka ļaudis aizveda tris lielās kameras, atstājot profesoram tikai pašu pirmo — mazo kameriņu, ar kuru viņš bija sācis eksperimentus.
Sabiezēja jūlija krēsla, institūtā ielavījās pele- cība, tā pludoja pa gaiteņiem. Kabinetā bija sadzirdami monotoni soļi — tur Persikovs, gaismu neie- dedzis, soļiem mēroja lielo istabu no loga lidz durvīm un atpakaļ. Un dīvaini: neizskaidrojami skumīgs noskaņojums tovakar pārņēma gan visus cilvēkus, kuri atradās institūtā, gan dzīvniekus. Krupji nez kāpēc sarikoja sevišķi žēlabainu koncertu, tie kurca draudīgi un brīdinoši. Pankratam pa gaiteņiem nācās tvarstīt zalkti, kurš bija izsprucis no savas kameras, un, kad viņš to noķēra, zalktis izskatījās tā, it kā būtu gatavs lobt, kur acis rāda, lai tikai tiktu projām.
Jau pavisam dziļā krēslā atskanēja zvans no Persikova kabineta. Pankrats parādījās uz sliekšņa. Un ieraudzīja dīvainu skatu. Zinātnieks vientuļi stāvēja kabineta vidū un skatījās uz galdiem. Pankrats iekremšļojās un pamira.
— Tā ja, Pankrat, — sacīja Persikovs un norādīja uz tukšo galdu.
Pankrats nošausminajās. Krēslā viņam likās, ka profesora acis ir saraudātas. Tas bija tik neparasti, tik briesmīgi.
— Tieši ta, — Pankrats raudulīgi atbildēja un nodomaja: "Rutu tu labāk uz mani sabrēcis!"
— Tā ja, — Persikovs atkārtoja, un lūpas viņam nodrebēja gluži kā bērnam, kuram ne no šā, ne no tā atņēmuši mīļoto rotaļlietu.
— Zini, dārgo Pankrat, — Persikovs turpināja, aizgriezies pret logu, — mana sieva, kas aizbrauca pirms piecpadsmit gadiem, viņa darbojusies operetē, bet nu, kā izrādās, nomirusi… Tādas tas lietas, mīļo Pankrat… Man atsūtīja vēstuli…
Krupji žēlabaini kurca, un mijkrēslis ietērpa profesoru savā sagšā, te nu ta bija… nakts. Maskava… kaut kur aiz logiem iedegās balti laternu kupoli… Pankrats apjucis ļāvās grūtsirdībai, aiz bailēm nostiepis rokas gar vīlēm…
— Ej, Pankrat, — profesors smagi novilka un atmeta ar roku, — liecies gulēt, mīļo balodīt Pankrat…
Un iestājās nakts. Pankrats izmetās no kabineta, nez kāpēc uz pirkstgaliem, steigšus aizskrēja uz savu kambarīti, izvandīja kaktā samestās lupatas, izvilka no tām aizsāktu krievu rūgtā pudeli un vienā rāvienā izkampa apmēram tējas glāzes tiesu. Uzkoda maizi ar sali, un viņa skatiens nedaudz atplauka.
Vēlu vakarā, kad jau nāca pret pusnakti, Pankrats, basām kājām kluknedams uz sola skopi apgaismotajā vestibilā un kasīdams krūti zem katūna krekla, klāstīja dežurējošajam katliņcepures valkātājam:
— Būtu labak nositis, Dieva vārds…
— Vai tiešām raudāja? — katliņš ieinteresēts apjautājās.
— Dieva vārds… — Pankrats apliecināja.
— Dižs zinātnieks, — katliņvīrs piekrita, — skaidrs, ka varde sievu neaizstās…
— Nu, nekādigi, — Pankrats piekrita.
Tad, brīdi padomājis, piebilda:
— Es ar' savu bābieti taisos izrakstīt… Lai brauc šurp… Kas viņai sādžā ko tupēt… Tikai viņa tos mūdžus, nu, nekādīgi nevar paciest…
— Kas ir, tas ir, šaušalīga draņķība, — katliņš piekrita.
No zinātnieka kabineta nebija dzirdama ne skaņa. Un arī gaismas tur nebija. Ne svītriņas durvjapakša.