VIII nodala
NOTIKUMS SOVHOZĀ
Nudien, nav skaistāka laika kā augusts pilnbriedā, nu, kaut vai tai pašā Smoļenskas guberņā. 1928. gada vasara, kā zināms, bija sevišķi jauka — ar laikā nolijušiem pavasara lietiem, ar karstam, saulainām dienam, ar labi padevušos ražu… Bijušajā Šeremetjevu muižā brieda āboli… meži zaļoja, dzelteniem kvadrātiem pletās druvas… Dabas klēpi arī cilvēks kļūst labāks. Pat Aleksandrs Semjonovičs vairs nelikās tik nepatīkams kā pilsētā. Ari pretīgās jakas vairs nebija. Seja viņam bija iedegusi kapara brūnumā, vaļējais katūna krekls atsedza varen biezām melnām spalvām noaugušas krūtis, kājās bija audekla bikses. Un viņa acis bija norimušas un skatiens kļuvis mīlīgāks.
Aleksandrs Semjonovičs naigi noskrēja no kolonnām rotātā lieveņa, pie kura bija pienaglota izkārtne ar zvaigzni:
Sovhozs "SARKANAIS STARS",
un piesteidzās pie nelielā kravas automobiļa ar kulbu, kas apsardzes uzraudzībā bija atvedis trīs melnās kameras.
Visu dienu Aleksandrs Semjonovičs ar saviem palīgiem rosījās, uzstādot kameras bijušajā ziemas dārzā — Seremetjevu oranžērijā… Pret vakaru viss bija kārtībā. Pie stikla griestiem iedegas balta matēta spuldze, kameras tika uzstādītas uz ķieģeļiem, un mehāniķis, kas bija atbraucis kopā ar kamerām, noklikšķinājis un pagrozījis kloķus, melnajās kastēs uz azbesta grīdas iededza noslēpumaino sarkano staru.
Aleksandrs Stepanovičs cītīgi strādaja, pats trausās pa trepēm, pārbaudīdams vadus.
Nākamajā dienā no stacijas atgriezās tas pats kravas autiņš un izspļāva trīs pirmšķirīgi gluda finiera kastes, viscaur aplīmētas ar birkām un baltiem uzrakstiem uz melna fona:
Vorsicht: Eier!!
Uzmanīgi: olas!!
— Kālab atsūtīts tik maz? — Aleksandrs Semjonovičs brīnījās, taču tūdaļ sāka rīkoties un nekavējoties saiņoja olas ārā. Izsaiņošana norisinājās turpat oranžērija, un tajā piedalījās: pats Aleksandrs Semjonovičs, viņa neiedomājami resnā sieva Maņa, bijušo Šeremetjevu bijušais klibais dārznieks, bet tagad sovhoza darbinieks universālajā sarga amata, sargzaldāts, kurš bija piekomandēts sovhozam, un apkopēja Dūņa. Te nebija nekada Maskava un viss norisinājās vienkāršāk, ģimeniskak un draudzīgāk. Aleksandrs Stepanovičs deva rīkojumus, ar mīlestību nolūkodamies uz kastēm, kas rēnajā, caur oranžērijas griestu rūtīm krītošajā rieta gaisma atgadi- naja solīdu, glīti iesaiņotu dāvanu saiņus. Apsargs, kura šautene miermīlīgi snauda pie durvīm, ar knaiblēm lauza vaļā stiprinājumus un metāla stīpas. Brikšķēja un krakšķēja… Bira putekļi. Aleksandrs Semjonovičs, sandales plakšķinādams, šaudījās gar kastēm.
— Rāmāk, saudzīgāk, lūdzu, — viņš sargkareivim aizrādīja. — Uzmanīgāk. Vai tad jūs neredzat — olas?…
— Nekas, — krekstēja apriņķa karavīrs, urbdamies tālāk, — tūlīt…
Krakš, brakš… un putekļi vien griezās.
Olas izrādījās iepakotas uz to labāko: zem koka vāka bija parafinpapira kārta, zem tās dzēšpapīrs, tad biezu eveļskaidu slānis un pašās beigās vēl zāģskai- das, kurās vidēja olu baltās galviņas.
— Ārzemju iepakojums, — Aleksndrs Semjonovičs tīksmi sacīja, rakdamies zāģskaidās, — nav vis kā pie mums. Maņa, uzmanīgāk, sasitīsi.
—Aleksandr Semjonovič, tu esi dulns, — sieva atbildēja, — ir nu gan zelta gabali, smiekls nāk. It kā es olas nebūtu redzējusi! Oi!… cik lielas!
— Ārzemes paliek ārzemes, — Aleksandrs Ste- panovičs atteica, izkravadams olas uz koka galda… — nav vis nekādas musu mužiku olas… Visas laikam bramaputras, velns tās rāvis! — vācu šķirne…
— Ka nu ne, kā nu ne, — sargzaldāts apstiprināja, tīksminādamies par olām.
— Es tikai nesaprotu, kāpēc tās tik netīras, — Aleksandrs Semjonovičs domīgi ieteicās. — Maņa, tu te pieskati. Lai turpina izsaiņošanu, bet es eju zvanit.
Un Aleksandrs Stepanovičs pāri pagalmam devās uz sovhoza kantori.
Vakarā zooloģiskā institūta kabinetā ietrinkšķē- jās telefons. Profesors Persikovs sabužināja matus un piegāja pie aparāta.
— Nu? — viņš noprasīja.
— Ar jums tūliņ runās province, — klausule ar klusu šņākoņu atsaucās sievietes balsi.
— Nu. Es klausos, — Persikovs nīgri noprasīja telefona melnaja mute… Tajā kaut kas noklikšķēja, tad tāla vīrieša balss viņam tieši ausī satraukti ievaicājās:
— Vai olas mazgat, profesor?
— Ko? Ko darīt? Ko jūs jautājat? — Persikovs saērcinājās. — No kurienes zvana?
— Nikoļska, Smoļenskas guberņa, — klausule atbildēja.
— Neko nesaprotu. Nekādu Nikoļski nepazīstu. Kas runā?
— Roks, — klausule bargi vēstīja.
Profesors izbrīnā samirkšķināja acis.
— Kāds Roks?… Ak, jā… — viņš beidzot attapās. — Tas esat jūs… Ko jūs tur jautājāt?
— Vai tās mazgāt?… No ārzemēm man atsūtīja vistu olu partiju…
— Nu un?
— …bet uz tām ir kaut kadi netīrumi.
— Jūs kaut ko jaucat… Kādi "netīrumi", kā tas var būt? Nu, zināms, varbūt mazdrusciņ… kāds mēslu kriksis piekaltis… vai kas cits…
— Tad nemazgāt?
— Nu, zināms, ka ne… Vai tad jūs jau gribat lādēt olas kamerās?
— Jā gan, — klausule atbildēja. — Lādēju iekšā.
— Hm, — novilka Persikovs.
— Nu, tad pagaidām! — klausule noparkšķēja un apklusa.
— Nu, tad pagaidam! — Persikovs naidīgi atkārtoja privātdocentam Ivanovam, — kā jums tas tips patīk, Pjotr Stepanovič?
Ivanovs iesmējās.
— Tas bija viņš? Varu iedomāties, ko viņš no tām olām izcepinās.
— Tjā… — Persikovs saniknots ierunājās, — iedomājieties, Pjotr Stepanovič… nu, labi… ļoti iespējams, ka uz vistas deiteroplazmu stars iedarbosies tieši tāpat kā uz abinieku plazmu. Ļoti iespējams, ka cāļi viņam izšķilsies. Taču ne jūs, ne es — mēs nevaram pateikt, kādas šīs vistas bus… varbūt tās vistas ne velnam nederēs. Varbūt tās nosprāgs jau pēc paris dienām. Varbūt tās nemaz nedrīkst ēst! Un vai es varu galvot, ka tās spēs nostāvēt kājās. Varbūt tam būs trausli kauli. — Persikovs bija nonācis azarta un vicināja rokas, pēc katra teikuma pieliekdams pirkstus.