— Pilnīgi pareizi, — Ivanovs piekrita.
— Vai jūs varat galvot, Pjotr Semjonovič, ka tās dos pēcnācējus? Varbūt tas tips izperinās sterilas vistas. Uzpumpēs tās suņa lielumā, bet uz pēcnācējiem varēs gaidīt līdz pastardienai.
— Ne par ko nevar galvot, — Ivanovs piekrita.
— Un kāda familiaritāte, — Persikovs turpināja bojāt sev omu, — kāds nadzīgums! Un, padomājiet tikai, man šo nekauņu vēl uzdots instruēt. — Persikovs norādīja uz Roka atnesto papīru, kas mētājās uz eksperimentu galda… — Bet kā es viņu, kā es to nejēgu instruēšu, ja pats šai jautājumā vēl neko nevaru pateikt?
— Un atteikties nevarēja? — Ivanovs apjautājās.
Persikovs tumši piesarka, paķēra papīru un paradīja to Ivanovam. Ivanovs izlasīja un ironiski pavīpsnāja.
— Mjā… — viņš daudznozīmīgi novilka.
— Un, padomajiet tikai… Es savu pasūtījumu gaidu jau otro mēnesi, bet no tā — ne čiku, ne grabu. Bet šim momentā ij olas atsūtītas, ij visāda citāda pretimnākšana izrādīta…
— Ne velna viņam nesanāks, Vladimir Ipatjič. Un viss beigsies ar to, ka jums atdos kameras.
— Kaut jel nu ātrāk, viņi taču aizkavē manus eksperimentus.
— Jā, tas ir draņķīgi. Man viss jau sagatavots.
— Skafandrus saņēmāt?
— Jā, šodien.
Persikovs nedaudz nomierinājās un atžirga.
— Aha…. domāju, ka darīsim tā. Operāciju telpas durvis nobloķēsim, bet logu atvērsim…
— Protams, — Ivanovs piekrita.
— Ķiveres ir tris?
— Jā gan. Trīs.
— Labi, darīsim ta… Jus un, protams, es, un vēl varam pasaukt kadu no studentiem. Iedosim viņam trešo ķiveri.
— Grinmutu var paaicināt.
— Tas ir tas, kurš pie jums pašlaik strādā ar salamandrām?… Hm… tā nekas… kaut gan, atļaujiet piezīmēt, pavasarī viņš nespēja pateikt, kā veidots peldpuslis zobainajiem abiniekiem, — Persikovs ļaunatminigi atgādināja.
— Ne, puisim nav ne vainas… Viņš ir labs students, — Ivanovs aizstāvēja.
— Nāksies vēl vienu nakti iztikt bez gulēšanas, — Persikovs turpināja, — un vēl kas, Pjotr Stepanovič, pārbaudiet gāzi, jo velns viņu zina, ko no tādiem dobrohimiem [9] var sagaidīt. Atsūtīs kaut kādu dranki…
— Nē, nē, — Ivanovs atvēcinājās, — vakar jau izmēģināju. Nav nekāda pamata viņiem pārmest, Vladimir Ipatjič, pirmšķirīga gāze.
— Uz ko jūs pārbaudījāt?
— Uz parastajiem krupjiem. Kā palaiž struk- liņu — momentā ir pagalam. Ja, Vladimir Ipatjič, darīsim vel tā. Uzrakstiet iesniegumu GPU un pieprasiet, lai jums atsūta elektrisko revolveri.
— Bet es tak neprotu ar to rīkoties…
— Tas lai paliek manā ziņā, — Ivanovs atbildēja. — Kļazmas krastmalā mēs joka pēc ar to šaudījām… man kaimiņos dzīvoja viens gēpeists. Kolosāla mantiņa. Es teiktu, pat ļoti laba… Šauj bez trokšņa, simt soļu attālumā jebko pataisa aukstu. Mēs tur vārnas šāvām… Manuprāt, pat gāze nebūs vajadzīga.
— Hm… tā ir asprātīga ideja… pat ļoti, — Persikovs aizgāja līdz istabas stūrim, nocēla klausuli un nokurkstēja:
— Dodiet man to, kā viņu… Lubjanku…
Laiks bija neparasti karsts. Virs labības laukiem bija skaidri saskatāms, kā virmo caurspīdīgā, treknā svelme. Bet naktis bija brīnišķīgas, manīgas un zaļas. Spīdēja mēness, tada skaistuma ietērpdams bijušo Šeremetjevu muižu, ka to nemaz nav iespējams izsacīt. Bijusī pils, tagadējais sovhozs spīgoja kā no cukura, bet parkā trīsuļoja ēnas, un dīķi bija kļuvuši divkrāsaini — par vienu pusi slīpeniski klājās mēnesnīcas kūļi, bet otra puse slīga dzelmaina tumsā. Menesnica bez grūtībām varēja lasīt "Izvestiju", izņemot vienīgi sīkā nonparelī salikto šaha nodaļu. Taču tādās naktīs "Izvestiju", saprotams, neviens nelasīja… Apkopēja Dūņa nez kā bija ieklīdusi birztala aiz sovhoza, un nejaušības dēļ turpat bija aizstaiga- jis arī sovhoza sagrabējušā viegla kravas automobiļa šoferis ar rudajām ūsām. Ko viņi tur darija — nav zināms. Abi piemetās uz šofera izklātā ādas mēteļa kuplas vīksnas ēnā. Virtuvē dega spuldzīte, tur vakariņoja divi sakņu dārza strādnieki, bet Roka madāma baltā rīta kleitā sēdēja kolonnu ieskautajā verandā un sapņoja, raudzīdamās skaistulī mēnesī.
Desmitos vakarā, kad Koncovkas sadža, kas pletās aiz sovhoza, noklusa visas skaņas, idillisko ainavu pārskanēja burvīga un maiga flautas melodija. Nav izsakams, cik tā bija atbilstoša birztalām un bijušās Šeremetjevu pils kolonnām. Trauslā Ļiza no "Pīķa dāmas" duetā savienoja savu balsi ar kaislās Poļinas balsi un aiztraucās mēnesnīcas augstumos kā vecā un tomēr bezgala mīļā, līdz asarām saviļņojošā režīma vīzija.
Viss zūd… Viss gaist… —
caur nopūtām un trcļļiem vīteroja flauta.
Pamira birzis, un Dūņa, pavedinoša kā meža lauma, klausījās, piekļāvusi vaigu šofera raupjajam, rudajam un vīrišķīgajam vaigam.
— Labi stabulē, kuņas dēls, — šoferis atzina, ar vīrišķīgo roku skaudams Dūņas vidukli.
Flautu spēlēja pats sovhoza vadītājs Aleksandrs Semjonovičs Roks, un, nav ko noliegt, spēlēja viņš brīnišķīgi. Un tas bija tāpēc, ka savulaik flautas spēle bija viņa specialitāte. Līdz pat 1917. gadam viņš darbojas pazistamajā maestro Petuhova kon- certansambli, kas ik vakaru ar izjustām skaņām pie- skandēja omulīgā kinematogrāfa "Burvīgie sapņi" foajē Jekaterinoslavas pilsēta. Taču dižais 1917. gads, kas salauza daudzu cilvēku karjeru, arī Aleksandru
Semjonoviču aizveda pa jauniem ceļiem. Viņš pameta "Burvīgos sapņus" un pieputejušo zvaigžņu satinu foajē un metās kara un revolūcijas jūrā, flautu nomainidams pret iznīcinošo mauzeri. Revolūciju vētras viņu ilgi svaidīja pa viļņiem, izskalojot krasta te Krimā, te Maskava, te Turkestānā un pat Vladi- vostokā. Bija nepieciešama tieši revolūcija, lai Aleksandrs Semjonovičs atklatos visā pilnībā. Noskaidrojās, ka viņš patiešām ir dižs cilvēks un, protams, ne jau "Burvīgo sapņu" foajē viņam jāsēž. Neieslīgstot bezgalīgos sīkumos, pateiksim, ka pēdējais, 1927., gads un 1928. gada sākums Aleksandru Semjonoviču panāca Turkestānā, kur viņš, pirmkārt, rediģēja milzigu avīzi un, otrkārt, šī paša iemesla deļ, būdams augstakās saimnieciskās komisijas vietējais loceklis, kļuva slavens ar saviem apbrīnas cienīgajiem darbiem Turkestānas novada apūdeņošanā. 1928. gadā Roks ieradas Maskavā, kur viņam tika piešķirta pelnītā atpūta. Tās organizācijas augstākā komisija, kuras biedra karti šis provinciāli vecmodīgais cilvēks godam nēsāja savā kabatā, novērtēja viņa pūliņus un nozīmēja viņu mierīgā un godājama amatā. Taču, ak, vai! Ak, vai! Par postu republikai Aleksandra Scmjonoviča versmīgais prāts nebija apdzisis, Maskava Roks nejauši uzzināja par Persikova izgudrojumu, un Tveras bulvārī, viesnīcas "Sarkanā Parīze" numuros, Aleksandram Semjonovičam dzima ideja, kā ar Persikova stara palīdzību meneša laikā panākt vistu atdzimšanu republikā. Lopkopības komisijā Roku uzklausīja, piekrita viņam, un Roks ar biezo papīru ieradās pie ērmotā zoologa.