Koncerts pār spoguļgludajiem ūdeņiem, birztalām un parku jau tuvojās noslēgumam, kad piepeši atgachjas kaut kas tāds, kas to partrauca priekšlaikus. Koneovkas suņi, kuriem jau sen vajadzēja gulēt, piepeši sāka neizturami riet, un pamazām viņu rejas pārgāja vispārējā izmisīgā gaudošana. Pieņemdamās skaļumā, gaudas aizlidoja pār laukiem, un pēkšņi tām ar apdullinošu kurkstoņu atsaucās miljonbal- sīgs varžu koris dīķos. Tas viss bija tik baisi, ka brīdi pat likās — noslēpumaina burvju nakts ir apdzisusi.
Aleksandrs Semjonovičs nolika flautu un izgāja veranda.
— Mana? Vai dzirdi? Noladetie suni… Ka tu domā, ko šie ta satrakojušies? Ka velna apsēsti.
— Ka lai es zinu? — Maņa atbildēja, skatīdamās mēnesī.
— Zini, ko, Maņečka, iesim paskatīties uz oliņām, — Aleksandrs Semjonovičs vedināja.
— Nudie', Aleksandr Semjonovič, tu ar tām savām olām un vistām esi galīgi nojūdzies. Atpūties tak maķenīt!
— Nē, Maņečka, iesim.
Oranžērijā spoži dega apaļa spuldze. Ar kaistošu seju un mirdzošām acīm atsteidzās arī Dūņa. Aleksandrs Semjonovičs saudzīgi pavēra kontrollo- gus, un visi ielūkojās kameru iekšienē. Uz baltās azbesta grīdas līdzenās rindās gulēja plankumiem izraibinātas koši sarkanas olas, bet kameras valdīja absolūts klusums… tikai apaļā 15 000 vatu bumba pie griestiem klusi šņāca…
— Eh, izperināšu calēniņus! — Aleksandrs Semjonovičs jūsmīgi runaja, ielūkodamies te pa sānos izzāģētajām kontrolatverem, te pa augšpusē ierīkotajām platajam ventilācijas spraugam, — gan jus redzēsiet… Ko? Domājāt, neizperēšu?
— Zināt, Aleksandr Scmjonovič, — Duna smai- didama ieminējās, — Koncovkā sādžinieki melš, ka jus esot antikrists. Runā, ka jūsu olas esot sātana olas. Grēks cāļus ar mašīnu perēt. Nosist jūs gribēja.
Aleksandrs Semjonovičs nodrebēja un pagriezās pret sievu. Viņa seja nodzeltēja.
— Nu, kā tev tas patīk? Ir gan ļautiņi! Ko ar tādiem lai iesāk? Ko? Maņečka, vajadzēs viņiem sarīkot sapulci… Rīt izsaukšu darbiniekus no apriņķa. Teikšu runu. Un vispār — vajadzēs te piestrādāt… Citādi, nudien, viens atpalicis elles kakts…
— Tumsoņas, — piebalsoja sargzaldāts, kurš uz sava šineļa bija iekārtojies pie oranžērijas durvīm.
Nākamā diena sākās ar dīvainiem un neizskaidrojamiem notikumiem. Rīta agrumā, atspīdot pirmajiem saules stariem, birzis, kas parasti debesu spīdekli sveica ar skaļu putnu čivināšanu, šoreiz to sagaidīja pilnīgā klusumā. To ievēroja visi. Valdīja klusums kā pirms negaisa. Taču no negaisa nebija ne miņas. Sovhozā un ta apkārtnē paklīda visādas nelādzīgās un divdomīgas, pret Aleksandru Semjo- noviču vērstas nevalodas, jo sevišķi tapec, ka viens no sādžas tēvaiņiem ar iesauku Kazas Kākslis, pazīstams Koncovkas musinātājs un prātvēders, ņēmās klāstīt, ka visi putni it kā sapulcējušies baros un, gaismiņai svīstot, aizlidojuši prom no Šeremet- jevas kaut kur — uz ziemeļiem, un tā jau nu bija galīga muldēšana. Aleksandrs Semjonovičs ļoti sakreņķējās un ziedoja visu dienu, lai sazvanītos ar Gračevkas pilsētu. No turienes Aleksandram Sem- jonovičam apsolīja pec pāris dienām atsūtīt oratorus par divām tēmām — starptautisko stāvokli un Do- brokura jautājumu.
Ari vakarā neiztika bez pārsteigumiem. Ja no rīta bija apklusušas birztalas, skaidri parādot, cik aizdomīgi netīkams var būt klusums koku lapotnēs, ap pusdienlaiku kaut kur pačibēja arī zvirbuļi no sovhoza sētas, bet pret vakaru apklusa Šeremet- jevkas dīķis. Tas tiešam bija pārsteidzoši, jo vismaz četrdesmit verstu apkaimē katram bija labi pazīstama Šeremetjevas varžu varenā kurkstēšana. Bet nu tās bija kā izmirušas. No dīķa puses vairs neatskanēja neviena balss, un grīšļos valdīja nāves klusums. Jāatzīst, ka Aleksandrs Semjonovičs jutas galīgi izsists no sliedem. Par šiem notikumiem paklīda baumas, turklāt baumoja visnelādzīgākajā veidā, proti, Aleksandram Semjonovičam aiz muguras.
— Tas tiešām ir dīvaini, — pie pusdiengalda Aleksandrs Semjonovičs sacīja sievai, — nekādi nespēju saprast, kāpēc tiem putniem ievajadzējās aizlidot?
— Kā lai es zinu? — Maņa atbildēja. — Varbūt tava stara deļ?
— Zini, Maņa, tu, nudien, esi īsta muļķe, — Aleksandrs Semjonovičs atbildēja un nometa karoti, — tu tak muldies tāpat kā tie dumjie sādžinieki. Kāds tam sakars ar staru?
— Kā es varu zināt? Liec mani mierā.
Vakarā atgadījās trešais pārsteigums — atkal iegaudojās Koncovkas suņi, un tā patiešām bija drausma gaudošana! Pār mēnesnīcas apspīdētajiem laukiem plūda nepārtrauktas vaimanas, nikni rūcieni un gari vilkti izmisīgi kaucieni.