— Kā, jūs nezināt, ar ko kailie rāpuļi atšķiras no ložņātajiem? — Persikovs jautāja. — Tas ir vienkārši smieklīgi, jaunais cilvēk. Kailajiem rāpuļiem nav iegurņa nieru. Tiem to nav. Tā ja. Kaunieties. Jūs droši vien esat marksists?
— Marksists,— dziestoši atbildēja izgāztais.
— Lūdzu, rudenī, — laipni teica Persikovs un moži sauca Pankratam: — Nākamo!
Tāpat kā atžirgst amfībijas, līdzko pēc ilgstoša sausuma nolīst pirmais raženais lietus, tā 1926. gada atžirga profesors Persikovs, kad apvienotā ameri- kāņu-krievu kompānija Maskavas centrā, sakot no Gazetnajas šķērsielas un Tveras bulvāra stūra, uzcēla piecpadsmit piecpadsmitstavu namus, bet nomalēs — trīssimt strādnieku kotedžas ar astoņiem dzīvokļiem katra, reizi par visām reizem izbeidzot to drausmīgo un smieklīgo dzīvokļu krīzi, kas tā šaustīja maskaviešus laikā no 1919. līdz 1925. gadam.
Vispār tā bija brīnišķīga vasara Persikova dzīve, un reizēm viņš, klusi un apmierinati ķiķinādams, berzēja rokas, atceredamies, ka viņiem ar Marju Stepanovnu nacas spiesties divās istabās. Tagad profesors dabūja atpakaļ visas piecas, iekārtojās tur ar plašu vērienu, izvietoja divarpus tūkstošus grāmatu, izbāzņus, diagrammas, preparātus un kabineta uz galda iededza zaļu lampu.
Arī institūtu nevarēja ne pazit: to pārkrāsoja krēmkrāsā, pa speciālu ūdensvadu pievadīja ūdeni abinieku telpai, visus parastos stiklus nomainīja pret spoguļstikliem, atsūtīja piecus jaunus mikroskopus, preparēšanas galdus ar stikla virsmu, divtUk- stošvatu spuldzes ar apaļiem kupoliem, kas deva atstaroto gaismu, reflektorus un skapjus muzejam.
Persikovs atdzīvojās, un negaidīti par to uzzi- naja visa pasaule, jo 1926. gada decembri nāca klajā brošūra:
"Vēlreiz par hitonu [1] vairošanos".
126 lpp. "IV universitātes vēstis".
Bet 1927. gada rudenī izdeva kapitāldarbu 350 lappušu apjomā, kas tika tulkots sešās valodās, ieskaitot japaņu, un tā nosaukums bija:
"Pipu**, varžkrupju un varžu embrioloģija. Cena 3 rubļi. Gosizdat."
Bet 1928. gada vasarā notika tas neticamais un šausmīgais…
II nodala
KRĀSAINĀ SPIRĀLE
Un ta profesors iededza apaļo griestu spuldzi un palūkojās apkārt. Ieslēdza reflektoru virs garā eksperimentu galda, uzvilka baltu virssvārci, pašķindināja uz galda novietotos instrumentus…
Daudzas no tām trīsdesmittūkstoš mehāniskajām ekipāžām, kas 1928. gadā šaudījās pa Maskavu, švīkstinādamas riepas pa gludo bruģi, joņoja pa Hercena ielu, bet ik pēc minūtes rībēdami un dārdēdami no Hercena ielas Mohovojā iegriezās 16., 22., 48. vai 53. maršruta tramvaji. Daudzkrāsaino uguņu atspulgi zibinājās kabineta spoguļstiklos, bet tālu un augstu debesis līdzās tumšajam un masivajam Kristus katedrāles jumolam bija saskatāms miglains un bāls mēness sirpis.
Taču profesoru Persikovu itin nemaz neinteresēja ne mēness, ne pavasarīgās Maskavas duna. Viņš sēdēja uz grozāmas trijkāju taburetes un ar tabakas nobruninātiem pirkstiem grozīja pirmšķirīga Ceisa mikroskopa kremaljēru, bet zem mikroskopa bija novietots parasts neiekrāsots svaigu amēbu preparāts. Brīdī, kad Persikovs mainīja palielinājumu no pieciem līdz desmit tūkstošiem, durvis pavērās, parādījās smaila bārdiņa un asistents aicināja:
— Vladimir Ipatjič, es nostādīju apzarni, vai ne- velaties paskatīties?
Persikovs mundri noslīdēja no taburetes, atstajis kremaljeru pusceļa, un, leni virpinādams pirkstos papirosu, iegaja asistenta kabinetā. Tur uz stiklota galda pa pusei nosmacēta un aiz parbiļa un sapem pamirusi varde bija sista krustā uz korķa statīva, bet viņas caurspīdīgās, vizlainās iekšas no asiņainā vēdera bija izvilktas zem mikroskopa.
— Ļoti labi! — sacīja Persikovs un piespieda aci mikroskopa okulāram.
Acīmredzot ko ļoti interesantu varēja saredzet vardes apzarnī, kur, kā uz delnas, pa dzīslu upēm ņipri traucās dzīvas asins lodītes. Persikovs aizmirsa savas amēbas un pusotru stundu pārmaiņus ar Iva- novu pieplaka mikroskopa lēcai. Turklāt abi zinātnieki sasaucās mundriem, taču vienkāršiem mirstīgajiem nesaprotamiem vārdiem.
Beidzot Persikovs atrāvās no mikroskopa, paziņodams:
— Asinis sarec, neko darīt.
Varde smagi pakustināja galvu, un viņas dziestošajās acis nepārprotami vīdēja: "Nelieši tādi…"
Ielocīdams notirpušās kājas, Persikovs piecēlās, atgriezās savā kabinetā, nožāvājās, paberzēja ar pirkstiem mūždien iekaisušos plakstus un, piesēdis uz taburetes, ieskatījās mikroskopā. Pirkstus viņš uzlika uz kremaljēras un nupat taisījās pagriezt skrūvi, taču nepagrieza. Ar labo aci Persikovs redzēja nespodri balto disku un duļķaini bālas amēbas, taču diska vidū bija izvijusies sieviešu matu cirtai līdzīga krasaina spirāle. Šo spirāli gan Persikovs pats, gan simtiem viņa skolēnu bija skatījuši ļoti daudzas reizes, tikai neviens par to nebija ieinteresējies, un nebija ari nekādas vajadzības. Krasainais gaismas kūlītis tikai traucēja novērošanu un norādīja, ka preparāts nav fokusā. Tāpēc to ar skrUves pagriezienu bez žēlastības izdzēsa, novērojumu laukumu izgaismojot ar vienmērīgu baltu gaismu. Garie zoologa pirksti jau stingri uzgulās skrūves vītnēm, bet tad negaidīti nodrebēja un atrāvās. Tam cēlonis bija Persikova labā acs, kas pēkšņi saspringa, pārsteigumā iepletās, un tajā pazibēja pat tāda kā trauksmes izteiksme. Ne jau neapdavinata viduvējība, kas uzsūtīta par postu republikai, sedeja pie mikroskopa! Nē, tur sedeja profesors Persikovs! Visa dzīve, visi viņa centieni koncentrējas labajā acī. Minūtes piecas stindzinošā klusumā augstākā būtne vēroja zemākās, mokoši sasprindzinot aci un noraugoties uz preparātu, kas nebija fokusā. Visapkārt valdīja klusums. Pankrats jau bija aizmidzis savā vestibila istabā, un tikai vienreiz iztālēm muzikāli un maigi nodzinkstēja stikli skapjos — tur Ivanovs aizejot aizslēdza savu kabinetu. Viņam pakaļ novaidējās ārdurvis. Pēc tam jau atskanēja profesora balss. Kam viņš jautāja, nav zināms.