— Aleksandr Stepanovič, — šai mirklī atskanēja Roka sievas balss, un viņas baltā blūzīte pazibēja, pazuda un atkal pazibēja avenājos. — Pagaidi, es arī iešu peldēties.
Sieva steidzās uz dīķi, taču Aleksandrs Semjonovičs viņai neko neatbildēja, jo visa viņa uzmanība bija piekalta dadžu biežņai. No to biezokņa sāka slieties pelēcīgs olivkrāsas baļķis, viņa apstulbušo acu priekšā augdams aizvien lielāks. Un šo baļķi, kā Aleksandram Semjonovičam likās, klāja mikli dzeltenīgi plankumi. Šūpodamies un locīdamies tas stiepās garumā, līdz izstiepās tik augstu, ka garumā pārsniedza pazemu, ķeburainu vītolu. Tad baļķa augšgals aizlūza, nedaudz noliecās, un pār Aleksandru Semjonoviču šūpojās kaut kas tikpat liels un garš ka Maskavas elektrības stabs. Tikai šis kaut kas bija reizes trīs resnāks un daudz skaistāks par stabu sava zvīņainā tetovējuma dēļ. Vēl neko nesaprazdams, taču jau šausmās stingdams, Aleksandrs Semjonovičs palūkojās uz drausmā staba augšgalu, un sirds viņam uz vairākām sekundem pārstāja pukstēt. Viņam likās, ka augusta dienā pēkšņi iestājies bargs sals, bet acu priekšā viss ta satumsa, it kā viņš raudzītos saulē caur nātnām biksēm.
Izrādījās, ka baļķim augšgalā ir galva. Ta bija plakana un smaila un rotāta ar apaļu dzeltenu plankumu uz olīvkrāsas fona. Pašā galvvidu rēgojas ledainas un šauras acis bez plakstiem, un šais acis spīgoja prātam neaptverams ļaunums. Galva sakustējās tā, it kā knābtu gaisu, viss stabs ieslīdēja dadžos, un palika tikai acis, kas nemirkšķinādamas cieši vērās Aleksandrā Semjonovičā. Klāts lipīgiem sviedriem, viņš nočukstēja četrus gluži neiedomājamus, ārprātīgu baiļu izraisītus vārdus. Tik skaistas bija starp zaļajām lapām gailošās acis.
— Kas tie par jokiem…
Tad viņš atcerējās, ka faķiri… ja… ja… Indija… klūgu grozs un kaut kur redzēta aina… Čūsku dīdītājs… Ar stabuli…
Galva atkal pašāvās augšup, un sāka liekties ārā arī rumpis. Aleksandrs Semjonovičs pacēla pie lupām flautu, vārgi nokremšļojās un, ik pa brīdim aizelsdamies, saka spelet valsi no "Jevgeņija Oņe- gina". Nezaļu biežņā spīguļojošās acis tūdaļ iekvēlojās nesamierināmā naidā pret šo operu.
— Dulls esi, vai, ka spēlē tādā karstumā? — atskanēja Maņas jautrā balss un kaut kur labajā pusē ar acs kaktiņu Aleksandrs Semjonovičs pamanīja baltu plankumu.
Tad mežonīgs spiedziens pāršķēla visu sovhozu, pieņēmās spēkā un kāpa gaisos, bet valsis sāka lēkāt ka ar pārsistu kāju. Galva no briksnāja šāvās uz priekšu, acis palaida vaļā Aleksandru Semjonoviču, ļaujot viņa dvēselei nožēlot grēkus. Čūska, kādas piecpadsmit aršinas garumā un cilvēka resnumā, kā atspere izšāvās no dadžiem. Putekļu mākonis no- virpuļoja uz ceļa, un valsis beidzas. Čūska pašāvās sovhoza vadītājam garām tiešā trāpījumā turp, kur uz ceļa vidēja baltā blūzīte. Un Roks skaidri redzēja: Maņa kļuva dzeltenbāla, un viņas garie mati kā drātis saslejas kadu pusaršinu virs galvas. Roka acu priekšā čūska, uz mirkli iepletusi rīkli, no kuras izšāvās kaut kas šķelts un līdzīgs dakšiņai, sagrāba putekļos sakņupušo Maņu aiz pleca un parava viņu kādu aršinu virs zemes. Tad Maņa atkārtoja griezīgo pirmsnāves kliedzienu. Čūska savērpās kā spēcīga dzenskrūve, tas aste sakūla virpuļviesuli, un tad tā sāka Maņu žņaugt. Maņa vairs neizdvesa ne skaņas, un Roks tikai dzirdēja, kā lūza viņas kauli. Augstu virs zemes vēlreiz pazibēja Maņas galva, maigi pieglaudušies čūskas vaigam. No Maņas mutes izšļācās asinis, pašāvās salauztā roka, un no nagapakšas pašķīda asins strūkliņas. Tad čūska, plati atvāzusi žokli, iepleta rīkli un vienā rāvienā uzmauca savu galvu uz Maņas galvas, un sāka vilkties viņai virsū ka cimds pirkstam. No čūskas uz visām pusēm garoja tik karsta dvaka, ka tā sasniedza Roka seju, bet aste gandrīz noslaucīja viņu no ceļa un apraka kodīgajos putekļos. Tajā mirklī Roks nosirmoja. Vispirms viņa galvas kreisā, tad labā puse, kas pirms tam bija zābaka melnuma, kļuva sudrabota. Navīga nelabumā viņš beidzot atrāvās no ceļa, un, neko un nevienu neredzēdams, piekliegdams apkārtni ar mežonīgiem rēcieniem, Roks metās bēgt…
IX nodala
DZĪVĀ PUTRA
Ščukins, Valsts politiskās pārvaldes aģents Duginas stacijā, bija ļoti drosmīgs cilvēks, gari neprātodams, viņš sacīja savam biedram, sarkanmatainajam Polaitim: