— Nu ko, braucam. Stum šurp motociklu, — un, mirkli pavilcinajies, piemetināja, vērsdamies pie vīra, kurš sēdēja uz sola: — Lieciet tak nost to flautu.
Taču sirmais drebošais vīrs, kurš sedeja uz sola Duginas GPU, flautu nost nelika, tikai skaļi un žēlabaini ieraudājās. Tad Ščukins un Polaitis saprata, ka instruments viņam jāatņem ar varu. Pirksti tam bija ka pieauguši. Ščukins, kurš izcēlās ar milzīgu, gandrīz vai cirka cīkstoņa cienīgu speķu, sāka tos atlocīt citu pēc cita, līdz atplēsa visus. Flautu viņš nolika uz galda.
Tas notika agrā saulainā rītā, nakamaja dienā pēc Maņas nāves.
— ļUs brauksiet mums līdzi, — Ščukins Aleksandram Semjonovičam teica, — parādīsiet mums, kur un kas meklējams.
Taču Roks šausmās atrāvās nost un aizsedzās ar plaukstam, ka vairīdamies no baismīga rēga.
— Bus vien jāparāda, — Polaitis bargi noteica.
— Ne, liec viņu mierā. Redzi, cilvēks galīgi zaudējis sajēgu.
— Sūtiet mani uz Maskavu, — raudot palūdza Aleksandrs Stepanovičs.
— Vai tad jūs vispār nedomājat atgriezties sovhozā?
Taču atbildes vietā Roks atkal aizsedzās ar rokām, un šausmu asaras pilēja viņam caur pirkstiem.
— Nu labi, — Ščukins izlēma, — jūs tiešām neesat spējīgs… To es redzu. Tūlīt nāks kurjervilciens, ar to arī brauciet.
Kamēr stacijas uzraugs dzirdīja Aleksandru Semjonoviču ar ūdeni un tas pret zilās, apdauzītās krūzītes malu klabināja zobus, Ščukins ar Polaiti noturēja apspriedi. Polaitis uzskatīja, ka nekas tāds vispār nav noticis, bet Roks vienkārši ir garīgi slims un redzējis drausmīgu halucināciju. Turpretī Ščukins sliecās uz domām, ka no Gračevkas pilsētas, kur patlaban viesizrādes sniedza cirks, ir izbēdzis pitons. Izdzirdis viņu šaubu pilno sačukstēšanos, Roks pietrūkās kājās. Nedaudz atguvies un izstiepis rokas kā Bībeles pravietis, viņš sauca:
— Ticiet man! Jel ticiet! Kāpēc jūs man neticat? Tā tur bija! Kur tad palika mana sieva?
Ščukins pieklusa, sadrūma un nekavējoties aizsūtīja uz Gračevku telegrammu. Trešais aģents pēc Ščukina rīkojuma vairs ne soli neatkapās no Aleksandra Semjonoviča, un tam tika uzdots pavadīt Roku uz Maskavu. Ščukins ar Polaiti sāka gatavoties ekspedīcijai. Viņiem bija tikai viens elektriskais revolveris, taču arī tā jau bija krietna aizsardzība. Divdesmit septītā gada piecdesmit lādiņu modelis, šis franču tuvcīņas tehnikas lepnums, bija izmantojams tikai simts soļu attālumā, toties apšaudes lauks tam sasniedza divus metrus diametra, un ša lauka robežās viss dzīvais bija pagalam ar pirmo šāvienu. Ščukins apjoza spīdīgo elektrisko mantiņu, bet Polaitis apbruņojas ar parasto divdesmit piecu lādiņu ložmetēju, paņēma aptveres, tad abi sēdās uz viena motocikla un, vēsumā pa rīta rasu izbraukuši uz šosejas, devās uz sovhozu. Divdesmit verstis, kas staciju šķīra no sovhoza, motocikls nonbinaja stundas ceturksnī (Roks bija gājis visu nakti, ik pa brīdim nāves baiļu uzplūdos slēpdamies ceļmalas zālē), un, kad saule jau jūtami sāka sildīt sānus, uzkalniņā, gar kuru aizvijās Slīkšņupīte, zaļumu ieskauta, pavīdēja cukurbaltā, kolonnām rotata pils. Visā apkārtnē valdīja nāves klusums. Jau pie paša sovhoza aģenti apdzina zemnieka pajugu. Tas nesteidzīgi klidzināja ar maisu vezumu un driz vien palika braucejiem aiz muguras. Motocikls pārripoja pār tiltu, un Polaitis paspaidīja signāltauri, lai izsauktu kādu ārā. Taču nekur neviens neatsaucās, izņemot tālumā rejošos aptrakušos Koncovkas suņus. Motocikls lēnītēm piebrauca pie pils vārtiem ar zaļi nosūbējušiem lauvām. Noputējušie aģenti, dzeltenās getras zibinādami, nolēca no braucamā, ar ķēdi un priekškaramo atslēgu piesledza mašīnu pie sētas dzelzs režģa un iegāja pagalmā. Dziļais klusums viņus pārsteidza.
— Ei, vai te kāds ir? — Ščukins skaļi uzsauca.
Taču neviens neatsaucās uz viņa basā ducinošo
balsi. Aizvien lielākā nesaprašanā aģenti apgaja pagalmam apkārt. Polaitis sadrūma. Ščukina skatiens kļuva aizvien nopietnāks, un viņš drūmi rauca gaišās uzacis. Pa aizvērto logu viņi ieskatījās virtuvē un redzeja, ka arī tur neviena nav, bet visa grīda nosēta ar baltām trauku lauskām.
— Zini, viņiem te tiešam kaut kas atgadījies. Šaubu nav. Katastrofa, — Polaitis ieminējās.
— Ei, vai te kads ir? Ei! — Ščukins sauca, taču viņam atsaucās tikai atbalss no virtuves griestu velvēm.
— Ne velna nevar saprast, — Ščukins gremzās.
— Nevarēja tak tā aprit viņus visus uzreiz. Varbūt aizbēguši. Iesim iekšā.
Pils durvis aiz kolonnu ietvertas verandas bija lidz kājai vaļā, taču ari iekšā bija tukšs kā izslaucīts. Aģenti aizgāja līdz pat mezonīnam, klauvēja un vēra vaļā visas durvis pēc kārtas, taču itin neko neatrada un caur izmirušo lieveni atkal atgriezās pagalmā.
— Apiesim riņķī. Paskatīsimies oranžērijā, — Ščukins izrīkoja, — pārmeklēsim arī tur visas malas, un tad būs jāzvana…
Pa ķieģeļiem izklāto celiņu apiedami puķu dobes, aģenti iegāja sētas pagalmā, šķērsoja to un ieraudzīja oranžērijas spīguļojošos stiklus.
— Pagaidi, — Ščukins pēkšņi nočukstēja un atkabināja no jostas revolveri. Polaitis saspringa un noņēma ložmetēju.
No oranžērijas un kaut kur aiz tās nāca dīvaina un ļoti spēcīga skaņa. Izklausījās, it kā kaut kur tuvumā šņāktu lokomotīve. — Zau-zau… zau-zau… pš-š-š-š… — šņāca oranžērija.
— Uzmanīgi, — Ščukins nočukstēja, un aģenti, cenzdamies neklaudzināt papēžus, pielavījās pie oranžērijas logiem un ielūkojās iekšā.
Polaitis nobālēja un zibenigi atrāvās atpakaļ, Ščukins, muti pavēris, sastinga ar revolveri rokā.
Visa oranžērija mutuļoja kā dzīvs tārpu virums. Saritinādamās kamolos un atkal atritinādamās, šņākdamas un locīdamās, cilādamas plakanās galvas un taustīdamās ar tām, pa oranžērijas grīdu lodāja milzīgas čūskas. Sasistās čaumalas mētājās pa grīdu un krakšķeja zem rāpuļu smaguma. Pie griestiem blāvi dega ārkārtīgi jaudigas elektriskās spuldzes apaļā bumba, un tāpēc visa oranžērijas telpa bija dīvainas, kinematogrāfiskās gaismas pielieta. Uz grīdas rēgojās trīs milzīgas, fotokamerām līdzīgas tumšas kastes, divas no tām, izgrūstītas un sašķiebušās, bija apdzisušas, bet trcšaja gailēja neliels aveņ- sarkans gaismas plankums. Visdažādaka lieluma čūskas ložņāja pa vadiem, līda augšup pa oranžērijas logu rāmjiem un locījās āra pa jumta caurumiem. Uz paša elektriskā kupola karājās pāris aršinu gara gluži melna, plankumaina čūska, un tās galva kā pendelis šūpojās gar spuldzi. Cauri šņākoņai bija saklausama tāda kā grabuļu žvadzoņa, no oranžērijas ka no purvaina dīķa plūda dīvaina puvuma smaka. Un vel aģenti pa acu galam saskatīja baltu olu kaudzes, kas rēgojās pieputējušajos kaktos, kādu dīvainu, gigantisku garkājainu putnu, kas nekustīgi gulēja pie kamerām, un līķi pelēkas drēbēs pie durvīm, kuram līdzās mētājās šautene.