— Atpakaļ, — Ščukins iekliedzās un sāka atkāpties, ar kreiso roku stumdams atpakaļ Polaiti, bet ar labo celdams augšup revolveri. Viņš paspēja izšaut reizes deviņas, ikreiz ar spalgu švīkstoņu uzšķiļot pie oranžērijas zaļganu zibsni. Toties pastiprinājās ari šņākoņa, un par atbildi uz Ščukina šāvieniem visā oranžērijā sākās mežonīga kustība un visos caurumos sāka ņudzēt plakanas galvas. Tai pašā brīdī sovhozu satricināja pērkondimdoša rīboņa un uz sienam sāka lēkāt šāvienu atspidumi.
— Cah-čah-čah-tarah, — Polaitis šāva, kāpdamies atpakaļ. Pēkšņi viņam aiz muguras atskanēja dīvaina čaboņa, it kā tur rāptos kāds četrkājis, un
Polaitis, drausmīgi iekliedzies, pēkšņi nogāzās augšpēdus. Kāda baisa zaļganbrūna radība ar izriez- tām ķetnām, milzigu smailu purnu un robainu asti, līdzīga drausmīga izmēra ķirzakai, izšāvās gar šķūņa paksi, trakā niknumā pārkoda Polaitim kāju un no- gaza viņu gar zemi.
— Palīdziet, — Polaitis iekliedzās, un tajā pašā mirklī viņa kreisā roka krakšķēdama pagaisa nezvēra rīklē, bet ar labo roku, velti pūlēdamies to pacelt, viņš vilka šaujamo pa zemi. Ščukins apcirtās apkārt un izmisīgi centas nomērķēt. Vienreiz viņš paspēja izšaut, taču lode aizspindza garām, jo viņš baidījās nogalinat biedru. Otrreiz viņš izšāva oranžērijas virzienā, jo no turienes mazāku čūsku galvu vidu pašāvās viena milzīga olīvkrāsā un rāpuļa rumpis paslējās tieši viņa virzienā. Ar šo šāvienu viņš gigantisko čūsku nobeidza un atkal, lēkādams un riņķodams ap pusdzīvo Polaiti krokodila rīklē, centās saskatīt, kur šaut, lai nogalētu drausmīgo mudži, netrāpot aģentam. Beidzot viņam tas izdevās. Elektrorevolveris divas reizes noplaukšķēja, uz mirkli visu izgaismojot zaļganā gaisma, un kroko- dils lēciena izstiepās un sastinga, palaižot Polaiti vaļā. Asinis viņam tecēja no piedurknes, plūda no mutes un, balstīdamies uz veselās labās rokas, viņš mēģināja rāpties, vilkdams pa zemi pārkosto kreiso kāju. Viņa acis pamazām dzisa.
— Ščukin… bedz, — viņš šņukstēdams izdvesa.
Ščukins vairakas reizes izšava oranžērijas virzienā, un tai izbira dažas rūtis. Bet tad milzīga, lunkana olīvkrāsas atspere, viņam aiz muguras izšāvusies no pagraba lodziņa, pārslīdēja pagalmam, gigantiskajam rumpim sniedzoties visā tā platumā, un zibenīgi ka milzu pātaga apvijās Ščukina kājām. Viņš nogāzās zemē, un spīdīgais revolveris atlēca sānis. Ščukins drausmīgi iekliedzās, taču viņa kliedziens tūdaļ noslāpa, un tad jau viņš pilnīgi pazuda čUskas gredzenos, arā palika tikai galva. Viens gredzena posms pārbrauca viņam pār galvvidu, noraujot skalpu, un galvaskauss nokrakšķēja. Pēc tam vairs sovhozā neatskanēja neviens šāviens. Bija dzirdama vienīgi nomācoša šņākoņa. Un tai par atbildi no Koncovkas puses tālu pa vējam bija saklausāmas žēlas gaudas, tikai nu vairs nevarēja saprast, kas tās par gaudām — vai tās bija suņu vai cilvēku balsis.
X nodaļa katastrofa
Laikraksta "Izvestija" nakts redakcijā spoži dega apaļās griestu lampas, un resns numura redaktors pie metieru galda aplauza otro lapu ar nodaļai "Republiku Savienībā" atsūtītajām telegrammām. Viņam iekrita acīs viena no slejām, viņš caur pensneju pārlasīja to vērīgāk un iesmējās, tad, sasaucis korektorus no korektoru istabas un metieri, visiem radīja jocīgo sleju. Šaurajā mitra papīra strēmelē bija nodrukāts:
Gračevka Smoļenskas guberņā. Apriņķī parādījusies vista zirga lielumā, kas sper kā zirgs. Astes vietā tai ir buržuju dāmu vēdekja spalvas.
Salicēji smējās, vēderus turēdami.
— Manos laikos, — redaktors, sulīgi ķiķinādams, atcerējās, — kad strādāju pie Vaņas Sitina "Russkoje slovo", reizem nodzērās līdz ziloņiem. Tas tiesa. Bet tagad, kā rādās, tempj līdz strausiem.
Salicēji smējās kā negudri.
— Patiesi strauss, — metieris ieteicās. — Ko darām, liekam iekšā, Ivan Vonifatjevič?
— Dulls esi, vai, — redaktors atbildēja, — brīnos, kā sekretārs to izlaidis cauri, uzreiz taču redzams, ka dzēruma telegramma.
— Jā, tur nu tiešām ir sirsnīgi metuši pa lampu, — salicēji piekrita, un metieris aizvāca no galda paziņojumu par strausu.
Tāpēc arī "Izvestija" nākamajā rītā iznāca kā parasti pilna ar interesantām ziņām, taču bez jebkādiem mājieniem par Gračevkas strausu. Privātdocents Ivanovs, kurš ik rītus rūpīgi izlasīja "Izvestiju", savā kabinetā salocīja avīzi, nožāvājās un secināja: "Nekā interesanta", un sāka vilkt mugurā balto uzsvārci. Bridi vēlāk viņa kabinetā iedegās gāzes degļi un sāka kurkt vardes. Toties profesora Persikova kabineta gāja vaļā jampadracis. Pārbiedētais Pankrats stāvēja, rokas gar sāniem nostiepis.