— Saprotu… klausos, — viņš murmināja.
Persikovs iegrūda viņam rokās ar zimoglaku aiz-
zieģelētu aploksni un piekodināja:
— Brauksi taisnā ceļā uz lopkopības nodaļu pie tā vadītāja Ptahas un skaidri un gaiši pateiksi, ka viņš ir cūka. Pasaki, ka es, profesors Persikovs, tieši tā arī teicu. Un atdod viņam vēstuli.
Persikovs ārdījās.
— Tas ir velns viņu zina kas, — viņš šķendējās, staigādams pa kabinetu un berzedams cimdotās rokas, — tā ir nedzirdēta ņirgāšanās par mani un zooloģiju. Tās nolādētās vistu olas ved grēdām, bet es divus mēnešus nevaru dabūt nepieciešamo. It kā tā Amerika butu nez kur aiz kalniem! Mūžīgi trači, mūžīga nejēdzība, — un viņš sāka skaitīt uz pirkstiem: — Noķeršana… nu, augstākais, desmit dienas, nu labi, piecpadsmit… nu labi, divdesmit, pārlidojums — divas dienas, no Londonas līdz Berlīnei — diena… No Berlīnes līdz mums — sešas stundas… kada neaprakstāma bezjēdzība…
Viņš nikni uzklupa telefonam un saka kaut kur zvanīt.
Kabineta viņam viss bija sagatavots nez kādiem noslēpumainiem un bīstamiem eksperimentiem, bija nolikts strēmelēs sagriezts papīrs durvju aizlīmēšanai, bija novietotas ūdenslīdēju ķiveres ar resnām caurulēm un vairāki baloni, kas spīdēja kā dzīvsudrabs un bija aplīmēti ar brīdinājuma zīmēm "Dob- rohim, nepieskarties" un draudīgu galvaskausu ar sakrustotiem kauliem.
Vajadzēja mazākais trīs stundas, lai profesors nomierinātos un ķertos pie sīkākiem darbiem. Institūtā viņš nostradāja līdz vienpadsmitiem vakarā, un tāpēc viņam nebija ne jausmas par to, kas norisinās aiz krēmkrāsas sienam. Ne par Maskava paklīdušajām muļķīgajām baumam par nez kādam čūskām, ne par dīvaino, vakara avīze izbazūnēto telegrammu viņš ta ari neko neuzzināja, jo docents Ivanovs bija Dailes teatn, kur izrādīja "Fjodoru ļoanoviču", un tāpēc nebija neviena, kas profesoram varētu pavēstīt visus šos jaunumus.
Ap pusnakti Persikovs pārradās Prečistenkā un likās gulēt, pirms iemigšanas vel gulta palasīdams kāda angļu autora rakstu žurnālā "Zooloģijas Vēstis", ko bija saņēmis no Londonas. Profesors gulēja, un gulēja arī visa Maskava, pierimusi tikai pašā nakts melnumā, negulēja vienīgi milzīgais pelēkais korpuss Tveras bulvārī, kur sētas puse ar baismu rūkoņu, visu ēku tricinādamas, darbojās laikraksta "Izvestija" rotācijas mašīnas. Redaktora kabinetā valdīja neiedomājama kņada. Viņš pats, nikns kā pūķis, ar sasarkušām acīm šaudījās apkārt, nezinādams, ko iesākt, un sūtīja visus pie velna mātes. Metieris staigāja viņam nopakaļ un, pūzdams alkohola dvaku, skandinaja:
— Nav tak nekāda nelaime, Ivan Vonifatjevič, lai rit no rita izlaiž ārkārtēju pielikumu. Nerausim tak numuru ārā no mašīnas.
Salicēji negāja mājās, bet klīda bariņos un, vienkop sanākuši, lasīja telegrammas, kas tagad pienāca visu cauru nakti ik pēc stundas ceturkšņa un kļuva aizvien biedējošākas un dīvainākas. Alfrēda Bronska smailā hutite zibēja spožajā gaismā, kas lējās pār tipogrāfiju, un mehāniskais resnis, protēzi čīkstinādams, ik pa brīdim parādījās gan te, gan tur. Klaudzēja ārdurvis, un visu nakti naca un gāja reportieri. Pa visiem divpadsmit tipogrāfijās telefoniem nepārtraukti zvanīja, bet telefoncentrāle jau gandrīz automātiski atbildēja — "aizņemts", "aizņemts", bet centrāle bezmiega nomocītajām jaunkundzēm ausīs džinkstēja un džinkstēja izsaukuma signāli…
Salicēji bija apstājuši mehānisko resnīti, un tālbraucējs kapteinis viņiem klāstīja:
— Nāksies sūtīt aeroplānus ar gāzi.
— Ko citu, — salicēji atbildēja, — tās tak tiešām ir briesmu lietas. — Tad pūli pāršalca niknas un rupjas lamas, un kada spiedzīga balss iekliedzās:
— To Persikovu vajag nošaut.
— Kāds tam sakars ar Persikovu, — no biežņas atbildēja, — to kuces dēlu sovhozā, to vajag nošaut.
— Vajadzēja pielikt apsardzi, — kads klaigāja.
— Bet var būt, ka vaina nemaz nav olas.
Visa ēka drebeja un dūca rotācijas mašīnu vibrācijā, un radās iespaids, ka pelekais, neglītais korpuss liesmo elektriskā ugunsgrēkā.
Austošā diena visu šo jezgu nemazinaja. Tieši otrādi, tikai pavairoja, kaut arī elektrība nodzisa. Cits pēc cita asfaltētajā pagalmā juku jukām ar automobiļiem iejoņoja motocikli. Un, kad Maskava modās, to ka putni savās spalvas ietērpa balto avīž- lapu plīva. Lapas švīkstēja un čaukstēja visās rokās, un ap pulksten vienpadsmitiem avīžpārdevējiem pietrūka numuru, lai gan "Izvestija" tomenes iznāca pusotra miljona eksemplāru metienā.
Profesors Persikovs izbrauca no Prečistenkas ar autobusu un parastajā laikā ieradās institūtā. Tur viņu gaidīja jaunums. Vestibilā stāvēja ar metāla stīpām rūpīgi apjoztas koka kastes, kopskaita tris ga- balas, noraibinātas ar ārzemju uzlīmēm vācu valodā, un tām visām pāri dižojās ar krītu uzšņāpts uzraksts:
Uzmanīgi — olas.
Profesoru pārņēma vētrains prieks.
— Beidzot, — viņš iesaucās. — Pankrat, nekavējoties lauz kastes vaļa, tikai uzmanīgi, lai nesaplīst. Pie manis uz kabinetu!
Pankrats nekavējoties izpildīja pavēli, un pēc stundas ceturkšņa ar zāģskaidām un papīra driskām piemētātajā profesora kabinetā jau skanēja viņa dusmīgā balss:
— Viņi ņirgājas par mani, vai? — profesors auroja, dUres vīstīdams un grozīdams rokās olas, — tas taču ir gatavais lops, nevis Ptaha. — Es neļaušu par sevi smieties. Pankrat, kas tas ir, ko?
— Olas, — Pankrats žēlabaini atbildēja.
— Vistu olas, saproti, vistu olas, velns tās būtu rāvis! Kāda joda pēc man tās vajadzīgas. Lai sūta tam nelietim uz viņa sovhozu!
Persikovs metās stūrī pie telefona, taču nepaguva piezvanīt.