— Vladimir Ipatjič! Vadimir Ipatjič! — institūta gaiteni nogranda Ivanova balss.
Persikovs nolika klausuli, bet Pankrats pašāvās sānis, dodot ceļu privātdocentam. Tas, pretēji savam džentlmeniskajam ieradumam telpās noņemt galvassegu, iedrāzās kabinetā ar visu pelēko, pakausi atgrūsto platmali un avīzes lapu rokā.
— Vai zināt, Vladimir Ipatjič, kas noticis, — viņš izkliedza un vicināja Persikovam gar degunu avīž- lapu ar uzrakstu "Ārkārtējs pielikums", kuras vidū dižojās košs krāsains attēls.
— Nē, uzklausiet, ko viņi izdarījuši, — Persikovs, Ivanovā neklausīdamies, kliedza pretī, — viņi nolēmuši mani izjokot ar vistu olām. Tas Ptaha ir gatavais idiots, paskatieties pats!
Ivanovs apstulba. Viņš šausmās noraudzījās uz atlauztajām kastēm, tad uz avīzi, un viņa acis gandrīz izsprāga no pieres.
— Tad, lūk, kas, — viņš nočukstēja, cīnīdamies pēc elpas, — nu es saprotu… Nē, Vladimir Ipatjič, jūs tikai paskatieties, — un viņš zibenigi atvēra avīzi un ar drebošiem pirkstiem noradīja Persikovam uz krāsaino attēlu. Taja ka baismīga ugunsdzēsēju šļūtene dīvaina izpludušu zaļumu audze locījās milzīga dzeltenplankumaina olivkrasas čūska. Ta bija nofotografēta no augšas, un uzņēmums bija izdarits no nelielas lidmašinites, kas piesardzīgi bija slīdējusi pāri čūskai. — Kā jums šķiet, kas tas ir, Vladimir Ipatjič?
Persikovs atbīdīja brilles uz pieres, tad atkal pārvietoja tās uz acīm, ielūkojās attēlā un ārkārtīgi izbrīnījies sacīja:
— Velns! Tā taču… tā ir anakonda, ūdens žņaudzējčūska…
Ivanovs norāva platmali, atkrita krēslā un, ik vārdu pavadīdams ar dūres belzienu pa galdu, sacīja:
— Vladimir Ipatjič, tā ir anakonda no Smo- ļenskas guberņas. Briesmu lietas. Saprotat, tas nelietis vistu vietā ir izperinājis čūskas, un, vai varat aptvert, tās ir sadējušas tikpat fenomenāli daudz olu, kā vardes nērš ikrus!
— Ko? — Persikovs uztraucas, un viņa seja tumši pietvīka. — Jūs jokojat, Pjotr Stepanovič… No kurienes tad tas radas?
Ivanovs uz mirkli kļuva mēms, tad, atguvis runas dāvanas, ar pirkstu iebakstīja vienā no vaļējam kastēm, kur dzeltenajās zāģskaidas spīdēja baltas galviņas, un sacīja:
— No turienes.
— Ko?! — Persikovs ieaurojās, sākdams apjēgt.
Ivanovs ciešā pārliecībā pašāva augšup sažņaugtas dūres un iekliedzās:
— Šaubu nav. Viņi jūsu pasūtītas čūsku un strausu olas ir aizsūtījuši uz sovhozu, bet jums aiz pārskatīšanās atgādājuši vistu olas.
— Ak Dievs… Ak Dievs, — Persikovs atkārtoja un, kļūdams zaļš no vaiga, lēnām noslīga uz skrūvējamās taburetes.
Pankrats pie durvīm bija galīgi zaudējis sajēgu un stāvēja bāls un mēms. Ivanovs pielēca kājās, paķēra avīzi un, ar asu nagu pasvītrojis rindiņu, kliedza profesoram ausi:
— Nu gan viņi pieredzes jautras lietas!… Kas tagad notiks, es, nudien, nevaru iedomāties. Vladimir Ipatjič, jūs tikai paklausieties… — un viņš skaļi ievaimanājās, saņurcītajā lapā izlasīdams pirmos patrāpījušos teikumus: "Čūskas bariem rāpo Mo- žaiskas virziena… izdējot neiedomājamu daudzumu olu. Olas redzētas Duhovskas apriņķi… Parādījušies krokodili un strausi. Sevišķo uzdevumu daļas… Valsts pārvaldes vienības likvidējušas Vjazmā izcēlušos paniku, aizdedzinot piepilsetas mežu un tādējādi apturot mūdžu virzīšanos uz priekšu…"
Persikovs, kura seja tagad bija kļuvusi zilgan- bala un visa vienos plankumos, ar neprātā gailošām acīm pietrūkās no taburetes un, cīnīdamies pēc elpas, sāka kliegt:
— Anakonda… anakonda… ūdens žņaudzējčūska! Ak Dievs! — Ne Ivanovs, ne Pankrats viņu vēl nekad nebija redzējuši tādā stāvoklī.
Profesors ar joni norāva kaklasaiti, noplēsa kreklam visas pogas un, kļuvis violeti, paralītiski sarkans, grīļodamies, ar trulu skatienu stiklainajās acīs metās ārā no kabineta. Zem institūta akmens velvēm atbalsojās viņa kliedziens:
— Anakonda… anakonda…
— Ķer profesoru! — Ivanovs spiedzīgi uzbrēca Pankratam, kas aiz šausmām lēkāja uz vietas. — Padod viņam ūdeni… profesoram trieka.
XI nodaļa nĀves kauja
Maskavā liesmoja neprātīga elektriskā nakts. Dega visas ugunis, un dzīvokļos nebija nevienas vietiņas, ko neizgaismotu lampas ar norautiem aba- žuriem. Neviena dzīvokli Maskava, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza četrus miljonus, negulēja neviens cilvēks, izņemot nesaprātīgus bērnus. Maltītes neviens negatavoja, dzīvokļu iemītnieki uz ātru roku kaut ko iekoda vai iedzera, un nemitīgi te šur, te tur atskanēja baiļu kliedzieni, un visos stāvos ik pa brīdim logos parādījās šausmu izķēmotas sejas, vēršot skatienus uz debesīm, ko krustu šķērsu bija sagraizījuši prožektori. Debesīs vienā laidā uzplaiksnīja baltas ugunis, metot pār Maskavu gaistošus bālu atspīdumu konusus, kuri izplēnēja un dzisa. Debesis nepārtraukti zumēja ļoti zemu lidojoši aeroplāni. Sevišķi baisi bija Tveras bulvārī. Aleksandra stacijā ik pēc desmit minūtēm pienāca vilcieni, kuros juku jukām bija sakabināti preču un dažādas klases pasažieru vagoni un pat cisternas, kuram bariem bija pieķērušies baiļu ārprāta pārņemti ļaudis, arī pa Tveras bulvāri ļaudis brāzās blīvā straumē, brauca pārpildītos autobusos, pārvietojās uz tramvaju jumtiem, saspieda cits citu un pakļuva zem riteņiem. Stacijā laikpalaikam pāri pūlim satraukti nosprakšķēja šāvienu kanonāde — tur karaspēka daļas centās savaldit ārprāta pārņemto ļaužu paniku, kuri pa dzelzceļa sliedēm no Smoļenskas guberņas bēga uz Maskavu. Stacijā šķindēdamas plisa logu rūtis, blarkšķedami gāzās ārā veseli logi un gaudojoši svilpa visas lokomotīves. Ielas bija piemetātas ar norautiem un samīdītiem plakātiem, tādi pat plakāti griezīgajā aveņkrāsas reflektoru gaismā rēgojās pie sienām. Visi jau sen zināja, kas tur rakstīts, un neviens tos vairs nelasīja. Bet plakāti vēstija, ka Maskavā izsludināts kara stāvoklis. Tie draudēja panikas cēlājiem un ziņoja, ka uz Smoļenskas guberņu cita pēc citas dodas ar gāzēm bruņotas Sarkanās armijas vienības. Taču plakāti nespēja savaldīt gaudojošo nakti. Dzīvokļos krita un plīsa trauki un puķu vāzes, ļaudis skraidīja, uzgrūžoties mēbeļu stUriem, raisīja vaļā un sēja ciet paunas un čemodānus veltās cerībās aizkļūt lidz Kalačevskas laukumam, līdz Jaroslavļas vai Nikolajevska,s stacijai. Taču visas stacijas, kas veda uz ziemeļiem vai austrumiem, bija ietvertas ciešā kājnieku ielenkumā, un milzīgas kravas mašīnas, zvalstīdamās un ķēdes žvadzinādamas, līdz augšai pielādētas ar kastēm, uz kurām sēdēja armijnieki smailas ķiverēs, uz visām pusēm izslējuši durkļus, no Finanšu tautas komisariāta pagrabiem veda projām zelta monētu krājumus un milzīgas kastes ar uzrakstu: "Uzmanīgi. Tretjakova galerija". Mašīnas rēkdamas joņoja pa visu Maskavu.