Ļoti augstu debesīs trīsēja ugunsgrēka atblāzma, un, satricinot augusta nakts samtaini melno tumsu, nepārtraukti granda lielgabalu dārdi.
Uz rīta pusi caur Maskavu, kurā neviens nebija ne acu aizvēris un kur nevienā logā nebija nodzēsta gaisma, augšup pa Tveras bulvāri, aizmēžot savā ceļā pretimnaceju pūļus, kas glābās pavārtēs vai kļavas pie vitrīnām, izspiežot to stiklus, pakaviem pret bruģakmeņiem rakstā klaudzot, aizlocījās milzīgā, tūkstošgalvainā jātnieku armijas čūska.
Aveņkrāsas bašliku gali svaidījās pār pelēkajām mugurām, un pīķu smailes durstīja debesis. Ņudzošais un vaimanajošais pūlis, ieraugot jātnieku rindas, kas, ar zirgu krūtīm šķirot ielās izlijušā ārprāta virumu, lauzās uz priekšu, tūdaļ atdzīvojās. Pūlī sāka uzmundrinoši un ar cerībām aurot.
— Lai dzīvo jātnieku armija! — eksaltēti spiedza sieviešu balsis.
— Lai dzīvo! — atsaucās vīrieši.
— Samīs!!!… Sabradā-ās!… — kaut kur brēca.
— Palīdziet! — sauca no ietves.
Papirosu kārbiņas, sudrabnauda, pulksteņi no ietvēm lidoja jātnieku rindās, sievietes metās uz bruģa un, riskēdamas tikt samītas, steberēja līdz jātnieku ierindai, ķerdamās pie kāpšļiem un skūpstīdamas tos. Nemitīgo pakavu klaudzoņu šad tad pārskanēja vadu komandieru balsis:
— Pievilkt pavadu.
Kaut kur jautri un bramanīgi dziedaja, un, ņirbošās reklāmgaismas apspīdētas, no zirgu mugurām raudzījās brašas sejas piešķiebtās aveņkrāsas cepures. Ik pa brīdim jātnieku rindās pavīdēja dīvaini stāvi savādās čadrās, no kurām pār pleciem stiepās caurules, bet siksnās uz muguras bija piestiprināti baloni. Aiz viņiem brauca milzīgas autocisternas, kā ugunsdzēsēju rati apkarinātas ar garām šļūtenēm, un smagi, ar kāpurķēžu ķetnām bruģakmeņus šķaidoši tanki, kuros nemanīja ne spraudziņas un spīguļoja vienīgi šauras šaujamlūku atveres. Parraujot jātnieku rindas, brauca viscaur pelekam bruņām apšūti automobiļi, kuriem bija pievienotas tādas pašas caurules kā divaino jātnieku baloniem, un šim mašīnām uz sāniem bija uzzīmēti balti galvaskausi un uzrakstīts — "Gāze. Dobrohim".
— Glābiet, brālīši, — klaigāja no ietvēm, — sitiet mūdžus… Glābiet Maskavu!
— Maķ… maķ… maķ… — aizvēlas par rindām. Papirosu kārbas lēkāja izgaismotajā nakts gaisā, un balti zobi no plakātiem ņirdzās pret apdullušajiem cilvēkiem un zirgiem. Pār jātnieku rindām dobji aizviļņoja sirdi plosoša karavīru dziesma, solot sakaut nešķīstos mūdžus un patriekt tos pie visiem velniem.
Un tad pār visu šo jūkli pāršalca gari stiepti "urā" saucieni, jo bija paklīdušas baumas, ka jātnieku rindu priekšgalā zirgā un tadā pašā aveņkrāsas bašlikā kā visi citi jāj novecojušais un nosirmojušais, pirms desmit gadiem leģendāru slavu iemantojušais varenās jātnieku armādas komandieris. Pūlis ieaurojās, un, nedaudz nomierinot satrauktās sirdis, debesīs uzvijās daudzbalsīgs "urā… urā…".
* + *
Institūts bija vaji apgaismots. Ārpasaules notikumi to sasniedza tikai kā fragmentāras, klusinātas un neskaidras atbalsis. Reiz pie uguņotā Manēžas pulksteņa norībēja zalve, tur uz līdzenas vietas nošāva marodierus, kas Volhonka bija mēģinājuši aplaupīt dzīvokli. Mašīnu te ielās bija maz, tās visas drūzmējās pie stacijam. Profesora kabinetā, kur nespodri dega viena lampa, mezdama gaismas kūli uz galda, Persikovs sēdēja, nolicis galvu uz rokām, un klusēja. Ap viņu virmoja papirosu dūmu grīstes. Stars kastē bija nodzisis. Vardes terārijos klusēja. Profesors nestrādāja un nelasīja. Nedaudz nostāk zem viņa kreisā elkoņa gulēja šaurās slejās aplauzts vakara telegrammu izlaidums ar ziņojumiem, ka deg Smoļenska un artilērija pa kvadrātiem apšauda Možaiskas mežu, šķaidot krokodilu olu midzeņus, kas sadēti pa visām mitrajām gravām. Tika ziņots, ka lidmašīnu eskadriļa pie Vjazmas darbojusies visumā veiksmīgi, appludinot ar gāzi gandriz visu apriņķi, taču cilvēku upuri šais apgabalos esot nesaskaitāmi, jo iedzīvotāji tā vietā, lai atstātu šos apriņķus pareizā evakuācijas kārtībā, krītot panikā un izkliedētās, nekārtīgās grupas bēgot paši uz savu roku, bezatbildīgi skrienot, kur acis rāda. [10] Tika ziņots, ka Sevišķā Kaukāza kavalērijas divīzija Možaiskas apkaimē guvusi spožu uzvaru ciņa ar strausu bariem, sakapājot tos gabalu gabalos un iznīcinot milzīgus strausu olu perēkļus. Turklāt divīzija cietusi nenozīmīgus zaudējumus. Bija publicēts valdības paziņojums, ka gadījumā, ja rāpuļus neizdosies apturēt divsimt verstu zonā no galvaspilsētas, tā tiks evakueta, ievērojot visstingrāko kārtību. Strādniekiem un kalpotājiem tika piekodināts saglabat absolūtu mieru. Valdība veikšot visbargākos pasākumus, lai nepieļautu Smoļenskas notikumu atkārtošanos, kur sakarā ar negaidītā klaburčūsku uzbrukuma izraisītajam jukām, pēkšņi uzrodoties vairākiem tūkstošiem šo rāpuļu, pilsēta aizdegusies visās malās, jo iedzīvotāji pametuši iekurtas krāsnis un iesaistījušies bezcerīgā nāves kaujā. Tika ziņots, ka ar pārtiku Maskava ir apgādāta vismaz uz pusgadu un ka padome, kas darbojas armijas virspavēlniecības mītnē, veic steidzamus dzīvokļu nocietināšanas pasākumus, lai turpinātu ielu kaujas ar mūdžiem tieši galvaspilsētā gadījumā, ja Sarkanās armijas da- ļam un lidmašīnu eskadriļam neizdosies aizturēt rāpuļu iebrukumu.