Profesors to visu nelasīja, skatījās stiklainām acīm vienā punktā un smēķēja. Bez viņa institūtā bija vēl tikai divi cilvēki — Pankrats un saimniecības vadītāja Marja Stepanovna, kura ik pa laiciņam apraudājās un bija nomodā jau trešo nakti, tāpat kā divas līdzšinējās aizvadot to profesora kabinetā, kurš ne par ko negribēja pamest savu vienīgo un nu jau nodzisušo kasti. Marja Stepanovna piemetās pustumsā slīgstošajā stūrī uz vaskadrānas dīvāna un klusēdama ļāvās sērīgām domam, noraudzīdamās, kā uz gāzes trijkāja silst tējkanna ar profesoram domāto tēju. Institūts slīga klusumā, un viss norisinājās spēji un negaidīti.
Pēkšņi āra uz ietves atskanēja skaļi, naidīgi kliedzieni. Marja Stepanovna izbīlī pietrūkās kājās un iespiedzās. Uz ielas iezibējās lākturu ugunis, un vestibilā atsaucās Pankrata balss. Profesors arī par šo troksni daudz nelikās zinis. Viņš tikai uz mirkli pacēla galvu un nomurmināja: "Skat, kā ārdās… bet ko es tur vairs varu līdzēt." Un atkal iesliga pirmītēja stinguma. Taču klusums jau bija iztraucēts. Baismīgi iedārdējās institūta kaltās durvis Hercena ielas pusē, no triecieniem drebēja visas sienas. Tad saplīsa lielais vienlaidu spoguļstikls blakuskabinetā. Šķindēdama izbira loga ruts profesora kabinetā, un pa logu ielidoja peleks bruģakmens, sadauzot stikla galdu. Vardes terārijos satrūkās un sāka izbiedēti kurkt. Marja Stepanovna iespiedzās un metās pie profesora, saķēra viņu aiz rokas un kliedza: "Bēdziet, Vladimir Ipatjič, bēdziet." Profesors piecēlās no sava skrūvējamā sēdekļa, izslējās visa auguma un, saliecis pirkstu aķī, atbildēja, turklāt viņa skatiens uz mirkli atguva senāko aso mirdzumu, un viņš atkal līdzinājās agrākajam iedvesmas pārņemtajam Persikovam.
— Nekur es neiešu, — viņš teica, — tas būtu muļķīgi, viņi taču plosās ka jukuši. Bet, ja reiz visa Maskava zaudējusi prātu, kur tad es varu aiziet. Un, lūdzu, beidziet kliegt. Kāds tam sakars ar mani? Pankrat! — viņš pasauca un nospieda pogu.
Laikam taču viņš gribēja, lai Pankrats izbeidz šo jezgu, jo neko tādu viņš nekad nebija varējis ciest. Taču Pankrats neko vairs nespēja palīdzēt. Dārdoņa beidzās ar to, ka institūta durvis tika atrautas, iztālēm noskanēja daži šāvienu plīkšķi, bet tad jau biezos institūta mūrus satricināja skrejošu soļu rīboņa, skaļas klaigas un plīstošu stiklu šķinda. Marja Stepanovna ieķērās Persikovam piedurknē un mēģināja viņu kaut kur vilkt, taču viņš atgaiņājās, izslējās visā augumā un savā baltajā uzsvārcī izgāja gaitenī.
— Nu? — viņš noprasīja. Durvis atsprāga, un vispirms tajas parādījās virsnieka mugura ar aveņkrāsas uzšuvi un zvaigzni uz kreisās piedurknes. Viņš atmuguriski kāpās no durvīm, kurās lauzās saniknots pūlis, un šava ar revolveri. Tad apgriezās un skriešus metās garām Persikovam, uzsaukdams:
— Profesor, glābieties, es vairs neko nevaru līdzēt.
Viņa vārdiem piebalsoja Marjas Stepanovnas spiedzieni. Virsnieks paskrēja garām Persikovam, kurš stāvēja ka balta statuja, un nozuda līkumoto gaiteņu tumsā vestibila pretējā galā. Pūlis iebrāzās pa durvīm, kliegdams:
— Sit viņu! Sit nost…
— Piebeidziet to vispasaules ļaundari!
— Tu palaidi mUdžus!
Gaiteņos ņirbēja naidā izķēmotas sejas un lēkājoši stāvi saplēstās drēbēs, kāds izšāva. Pazibēja rungas. Persikovs nedaudz atkapas, aizvēra kabineta durvis, kur, šausmās sastingusi, uz grīdas ceļos bija nometusies Marja Stepanovna, un kā krusta sistā tēls iepleta tām priekšā rokas… viņš nevēlējās ielaist pūli un dusmās iekliedzās:
— Tas ir tīrais ārprāts… jūs esat mežonīgi zvēri. Ko jums vajag? — Un, nikni uzkliedzis: "Ārā no šejienes!", nobeidza teikumu ar savu neganto, visiem pazīstamo frāzi: "Pankrat, dzen viņus ārā!"
Taču Pankrats nevienu vairs nevareja izdzīt. Pankrats ar pārsistu galvu, sabradāts un lēveros saplosīts, nekustīgi gulēja vestibilā, un aizvien jauni un jauni ļaužu bari lauzas viņam garām, nelikdamies ne zinis par milicijas šāvieniem no ielas.
Zema auguma tēvainis ar līkām pērtiķa kājām, saplēstā žaketē un pārplēstā, šķībi sagrieztā elsiņā apsteidza citus, viņš izlauzās pie Persikova un ar drausmīgu nūjas sitienu pāršķēla viņam galvu. Persikovs sagrīļojās un sāniski sāka slīgt zemē, viņa pēdējie vārdi bija:
— Pankrat… Pankrat…
Marju Stepanovnu, kas ne pie kā nebija vainīga, nosita un saplosīja kabinetā, kameru, kurā bija apdzisis stars, sadauzīja gabalu gabalos, sīkas druskas sadauzīja arī terāriju, nositot un samīdot bailēs ap- trakušās vardes, sašķaidīja stikla galdus, sadragāja reflektorus, un stundu vēlāk institūts liesmoja, pie tā mētājās līķi, bet visu šo postažu ielenca ar elektriskajiem revolveriem bruņoti viri un ugunsdzēsēju mašīnas, kas sūca no krāniem ūdeni un lēja visos logos, no kuriem rūkdamas šāvās garas liesmas.
XII nodala
DEUS ex machina
1928. gada augustā nakti no 19. uz 20. datumu uznāca tik nedzirdēts sals, kādu pat veci ļaudis nekad nebija piedzīvojuši. Tas sakas pēkšņi un noturējās divas diennaktis, sasniedzot astoņpadsmit grādus. Satracinātā Maskava aizspundēja visus logus un durvis. Un tikai trešās diennakts beigās ļaudis aptvēra, ka sals ir izglābis galvaspilsētu un arī bezgalīgos plašumus, kas to ieskāva un kurus bija piemeklējis 1928. gada drausmīgais posts. Jātnieku armija, pie Možaiskas zaudējusi trīs ceturtdaļas sava sastāva, sāka pagurt, un gāzetāju eskadriļas nespēja apturēt pretīgo rāpuļu uzbrukumu, kuri puslokā virzījās no rietumiem, dienvidrietumiem un dienvidiem Maskavas virziena.