"Liktenīgo olu" finālā tikai augustā negaidīti uznākušais sals, kas sasniedz mīnus 42 grādus, izglābj Maskavu no reptiļu nāvējošā uzbrukuma. H. Velsa romānā "Pasauļu karš" zemeslodi metodiski iznicina marsieši, kuri finala ari momentāni izmirst, kad masveida saslimst ar kādu cilvēkiem raksturīgu vīrusu, pret ko tiem nav imunitātes. Marsieši cilvēkus iznīcina ar karstuma staru — Bulgakova stāsta galvenais varonis Persikovs nejauši atklāj sarkano staru, kas, iejaucoties sovhoza brigadierim Rokam, pastarpināti kļūst par cēloni cilvēku masveida bojā ejai. Taču "Liktenigo olu" fantastiskā sižeta galveno līniju M. Bulgakovs pārņem no H. Velsa romāna "Dievu barība". H. Velsa profesors Bensingtons izgudro pulveri, ko nosauc par dievu barību un kas veicina strauju dzīvo, kā arī nedzīvo organismu augšanu, sasniedzot grandiozus izmērus — pa gaisu lidinās vistas lieluma lapsenes, vilka izmēra žurkas saplosa zirgus, bet milzenes vistas aprij kaķus un aiznes mazus bērnus… No upes lien laukā plēsīgi milzu zuši un uzbrūk aitām, bet recekļainas aļģu gļotas plūst pāri dīķa malām, pārklādamas visu apkārtni. Kad "dievu barība" tiek iebarota arī bērniem, tie neilga laikā izaug kā milži — mazākais no tiem sasniedz 40 pēdu garumu. M. Bulgakova stāstā putnu un čUsku strauju augšanu, sasniedzot tiem pretdabiskus izmērus, veicina sarkanais stars. Tāpat kā Velsam, arī Bulgakovam milzīgie dzīvnieki uz- bruk cilvēkiem un cilvēki organizē cīņu pret tiem.
M. Bulgakovs "Liktenīgajās olās" pats ironiski uzved lasītāju uz H. Velsa "Dievu barības" pēdām. "Ivanovs: — Velsa varoņi, salidzinot ar jums, ir vienkārši nieks. Jūs atceraties viņa "Dievu barību"? — Tas ir romāns? — jautāja Persikovs. — Jā, ak Jēzus, slavens taču. — Es to esmu aizmirsis, — atbildēja Persikovs — lasīju, bet esmu aizmirsis."1
Boriss Sokolovs2 "Liktenīgajām olām" min arī vairākus krievu izcelsmes avotus, kuri saistīti ar mīklainu staru un dzīvniekiem, kas organizēti spēj apdraudēt cilvēkus. Maksimiliāns Vološins no Kok- tebeles atsūta Mihailam Bulgakovam uz Maskavu izgriezumu no Feodosijas vietējās 1921. gada avīzes, kur rakstīts par milzīgu rāpuli Karadaga virsotnes rajonā, kura notveršanai izsūtīta sarkanarmiešu rota. Viktors Šklovskis grāmatā "Sentimentāls ceļojums" (1923) atstāsta dažadas baumas, kas cirkulējušas Kijevā 1919. gadā, kad tur atradās ari Bulgakovs. Itin kā frančiem esot violets stars, ar kuru tie varot padarīt aklus visus boļševikus. Bez tam Šklovskis vel raksta: "Stāstīja, ka angļi (un stāstītāji nebija slimi ļaudis) cīņai ar boļševikiem izsēdinājuši Baku pērtiķu baru, kas apmācīti visos kara mākslas likumos. Viņi ir labi karavīri, jo nepakļaujas boļševiku propagandai un iet kaujā bez bailēm, tādēļ arī uzvarēs boļševikus. Stāstīja: kad viens pērtiķis ticis nogalināts, to glabājuši ar skotu militāro mūziku un skoti raudājuši. Tādēļ, ka pērtiķu leģiona instruktori bijuši skoti."3
Vladimirs Ipatjevičs vai Vladimirs Iļjičs?
"Liktenīgo olu" galvenais varonis zooloģijas profesors Persikovs, ka raksta M. Bulgakovs, savā nozarē ir pasaules mēroga spīdeklis, kuram varbūt var līdzināties vēl tikai pāris zinātnieku uz visas zemeslodes. Tiesa gan, nozare, kura viņš darbojas, ir visai šaura — abinieki un rāpuļi, precīzāk, tikai viena ar šim būtnēm saistīta joma — to vairošanās. Krupjus un vardes profesors mii kaisli — zooinstituta pavada dienas un reizēm ari naktis; katra ziņa abinieki viņam tuvāki par cilvēkiem. Institūta sarga un sava palīga Vlasa nāvi, kad tas nomirst badā, Persikovs gandrīz vai nepamana, toties aiz bēdām par Surina- mas krupja nosprāgšanu saslimst ar smagu depresiju.
Sarkanā stara noslēpumu, kas kļūst par stāsta sižeta galveno "atsperi", profesors atklāj pavisam nejauši. Reiz, uz pusstundu atstājis mikroskopu, lai konsultētu kolēģi, viņš atgriežas un netic savām acīm. No griestu elektriskās spuldzes cauri mikroskopa palielināmo stiklu sistēmām īpašā leņķi lūstošs gaismas impulss radījis sarkanu staru, kura ietekmes laukā nonākušās amēbas vairojas neparasti ātri, sasniedzot milzu izmēru. Tām piemīt neredzēta agresivitāte — amēbas saplosa cita citu, lai tikai atgrieztos stara apspīdētajā teritorijā.
Profesoram savu vēl nepārbaudīto atklājumu neizdodas nosargāt no žurnālistiem. Viņš tiek vaļā no daudziem ziņkārīgajiem, taču spiests kapitulēt, kad pie viņa ierodas Alfrēds Bronskis, kurš ir līdzstrādnieks ne tikai Maskavas žurnāliem "Krāsnij ogo- ņok", "Krāsnij perec", "Krāsnij žurnal", "Krāsnij prožektor" un avizei "Krasnaja večerņaja Moskva", bet arī čekas satīriskajam izdevumam "Krāsnij vo- ron". Žurnālista uzvārda, kurš sadarbojas ar sešiem "sarkanajiem" izdevumiem, iespējams, var saskatīt ironisku mājienu uz Ļevu Trocki, īstaja uzvārdā Bronšteinu — vienu no galvenajiem sarkanā terora organizatoriem Krievijā laikposmā no 1918. līdz 1920. gadam. "Sarkano" preses izdevumu uzskaitījums daudz lielākā mērā atbilst vēsturiskajai realitātei, nekā var iedomāties. Padomju Savienībā 20. gadu pirmajā pusē patiesi pastāv žurnāli "Sarkana Uguntiņa", "Sarkanais Pipars", "Sarkanais Žurnāls", "Sarkanā Vakara Maskava". Un pat "Sarkanais Krauklis", kas gan nav čekas, bet Petrogradas "Sarkanās Avīzes" satīriskais izdevums. M. Bulgakovs "radījis" tikai vienu izdevumu — žurnālam "Prožektors" pievienojot apzimētaju "sarkans". Rakstnieks nebūt nav uzskaitījis visus "sarkanos" izdevumus Padomju Savienībā šajā laikā, kur eksistē vēl, piemēram, avīzes "Sarkanā Krima", "Sarkanie Urāli", "Sarkanais Karogs", "Sarkanā Avīze", žurnāli "Sarkanais Žurnāls Visiem", "Sarkanā Panorāma", "Sarkanie Jaunumi", "Sarkana Klints"… Kad A. Bronskis nodrukā presē aprakstu par Per- sikova sarkano staru, sākas īsta ažiotāža un par to uzzina visi. Kad dīvainā vistu mēri ir aizgājušas bojā visas padomju vistas, profesoram ar pavēli no "paša Kremļa" nepārbaudīto izgudrojumu atņem, lai izmantotu vistkopības atjaunošanā.