Protams, M. Bulgakova tēlotais notikums vēsta arī par zinātnes problēmām gan filozofiska, gan sociālā aspektā. Zinātnieks atraisa dabas spēkus, bet viņš nav spējīgs valdīt pār tiem. Dabasspēki, kā šajā gadījumā, izraujas no viņa kontroles un sāk valdīt pār viņu un citiem cilvēkiem, izraisot daudzu personu, to skaitā stara atklājēja nāvi. Tātad zinātni autors traktē ka bezgala vilinošu nodarbošanos, kas cilvēkam ļauj kaut nedaudz savā radīšanas kaislē pielīdzināties Dievam. Bet tā ir ari ārkārtīgi bīstama aizraušanas, jo cilvēks tomēr nav Dievs. Līdzīga aspektā cilvēku, kurš vēlas kļūt dabas spēku pavēlnieks, bet īstenībā kļūst to vergs, skata daudzi rakstnieki — gan pirms, gan pēc Bulgakova. Piemēram var minēt kaut vai fohana Volfganga Gētes balādi "Burvja māceklis", kur māceklis pirms laika sāk trenēties pārdabisko prasmju izmēģināšanā — viņš spēj izsaukt ūdens garu, bet neprot to savaldīt, tādēļ gandrīz vai noslīkst paša izraisītos pludos. Savukārt Fridriha Dirrenmata luga "Fiziķi" stāstīts par zinātniekiem, kuri kļūst par pašu atbrīvotās atomenerģijas potenciālajiem upuriem.
"Liktenīgo olu" sižeta attīstība nebūtu iespējama ari bez Padomju Savienībā valdošajām administrēšanas metodēm, arī attiecībā uz zinātni, kad zinātnieks zaudē brīvību un tiek pakļauts ideoloģiska rakstura komandām "no paša Kremļa". Taču vienlaikus stāsta notikumos iekodētas arī citas politiskas alūzijas, uz kurām norādījuši daudzi M. Bul- gakova pētnieki kā Krievijā, ta Rietumos.
Sarkano staru var traktēt kā sociālistiskās revolūcijas metaforu. Bet stara rezultātā strauji vairojošās agresīvās lielizmera amēbas (sovhozā — čūskas) raisa asociācijas ar revolūcijas rezultātā dzimušo padomju cilvēku, kuru boļševiku aģitācija slavināja ka "jauno", pasaule vēl nekad neredzētu cilvēka tipu. Bulgakovam sabiedrības attīstība pieņemama bija evolūcija, kurai viņš pretstatīja revolūciju kā nedabisku līdzekli. Tādēļ ari sarkanais stars nav radies saules, bet gan elektriskās, resp., mākslīgās, gaismas iedarbībā.
Toties attiecībā uz Persikovu stāstā atrodamas ļoti daudzas pazīmes, kas to gan biogrāfisko datu, gan zinātniskās darbības ziņā sarado ar sociālistiskas revolūcijas teorijas izstrādātāju — Ļeņinu4 . Pirmkārt viņiem abiem vienāds vārds — Vladimirs un ļoti līdzīgi tevavārdi, kuros atšķiras tikai daži burti — Persikovs ir Ipatjevičs, bet Ļeņins, kā zināms, Iļjičs. Tieši tāpat kā Ļeņinu 20. gadu presē un boļševiku savstarpējā komunikācijā visbiežāk dēvēja vārdā un tevavārdā, arī Bulgakovs savā stāstā Persikovu bieži sauc par Vladimiru Ipatjeviču. 1928. gada Persikovam paliek 58 gadi, tātad viņš dzimis tai pašā gadā, kad viņa iespejamais prototips. Arī mēnesis abiem viens — aprīlis; Ļeņins dzimis 22. datumā, bet Persikovs — 16. Taču arī 16. aprīlis, kad, starp citu, sākas stāsta darbība un dzimst sarkanais stars, nav nejaušs datums5 . 1917. gada 16. aprīlī Ļeņins no emigrācijas atgriežas Petrogradā un, uzkāpis uz bruņumašīnas, nolasa savas "Aprīļa tēzes", kur izklāsta plānu, ka Februāra revolūciju pārvērst sociālistiskajā revolūcijā. Ar Ļeņinu Persikovu saista arī portretiska līdzība. Abiem ir kails galvvidus, neskaidra runas maniere un raksturīgs oratora žests: Ļeņins, runājot no tribīnes, klausītāju virziena allaž krata izstieptu rādītājpirkstu, bet Persikovs sarunu biedram zem deguna to baksta, āķī saliektu. Arī erudīcija gan Persikovam, gan Ļeņinam ir milzīga; abi pārvalda vienas un tās pašas svešvalodas (vācu, franču, angļu) un brīvi runā divās no tām (vācu un franču). Turklāt Ļeņins tāpat līdz 1917. gadam primāri ir kabineta zinātnieks, kura teorētiskais atklājums — sociālistiska revolūcija —, "izsprukusi" no kabineta (gan ar viņa un viņa domubiedru aktīvu rīcību) dzīvē, sāk iet savus, viņam vairs nekontrolējamus ceļus.
Pie pašām asprātīgākajām stāsta metaforam ar politisku zemtekstu pieder no Vācijas saņemtas olas — sovhozā no tam negaidīti izšķiļas milzu čūskas. (Tiek sajauktas adreses — uz Maskavu aizsūtītas vistu olas, bet uz sovhozu — Persikova kabineta eksperimentiem pasūtītās čūsku un strausu olas.) Tātad netieši viss ļaunums nāk no Vācijas. Šai sakarā aktuāli divi fakti. Ļeņins un viņa politiskie domubiedri 1917. gadā no Šveices ar vācu valdības tiešu piekrišanu atgriezās Krievija taisīt revolūciju, braucot cauri Vācijai aizplombēta vagonā. Turklāt — pēdēja laikā dokumentāli pieradīts, ka ķeizariskā Vācija ari finansiāli atbalstīja krievu revolūciju cerībā novājināt Krieviju kā savu galveno pretinieku Pirmajā pasaules karā. Taču ir vēl kāds, iespējams, būtiskāks aspekts. Ļeņina izstrādātā sociālistiskas revolūcijas teorija taču balstās uz vācu komunisma teorētiķu Fridriha Engelsa un Karļa Marksa darbiem. Un — uz "otrādi apgrieztiem un uz kājām nostādītiem" vācu klasiskās filozofijas pārstāvjiem, kā, atturīgi palepodamies, ne vienreiz vien mēdza izteikties Ļeņins.