— Kas tas ir? Neko nesaprotu…
Novēlojusies kravas mašīna aiztraucās pa Hercena ielu, satricinot institūta vecās sienas. Lezena stikla tasīte ar pincetēm nošķindēja uz galda. Profesors nobāla un pacēla rokas pār mikroskopu ka māte pār bērnu, kam draud briesmas. Nu vairs nevarēja būt ne runas par to, ka Persikovs varētu pagriezt skrūvi, o, nē, nu viņš jau baidījās, ka tikai kāds ārējs spēks neizgrūž no redzes lauka to, ko viņš bija ieraudzījis.
Bija jau pavisam gaišs rīts un zeltīta švīka par- šķēla institūta krēmkrāsas lieveni, kad profesors pameta mikroskopu un stīvām kājām piegāja pie loga. Drebošiem pirkstiem viņš nospieda pogu, melni, blīvi aizkari aizsedza rītu, un kabinetā atdzīvojās gudrā zinātnes nakts. Dzeltens no vaiga un iedvesmas pārņemts, Persikovs ieplestām kājām nostājas istabas vidu un ierunājās, asarojošām acīm urbdamies parketā:
— Bet kā gan tā? Tas taču ir drausmīgi!… Tas ir drausmīgi, kungi, — viņš atkārtoja, vērsdamies pie krupjiem terarija, taču krupji gulēja un neko viņam neatbildēja.
Viņš bridi klusēja, tad piegaja pie slēdža, pacēla aizkarus, nodzēsa visas ugunis un ieskatījās mikroskopā. Viņa seja saspringa, viņš sarauca savas dzeltenās, kušķainās uzacis.
— Aha, aha, — viņš nomurmināja, — pazuda. Saprotu. Sa-pro-tu, — viņš novilka, ārprātīgām un iedvesmas pilnam acīm skatīdamies uz nodzisušo spuldzi sev virs galvas, — tas ir vienkārši.
Un viņš no jauna nolaida švīkstošos aizkarus un no jauna iededza griestu lampu. Ieskatījās mikroskopā, priecigi un gandrīz plēsīgi atieza zobus.
— Es to notveršu, — viņš svinīgi un svarīgi teica, paceldams uz augšu pirkstu, — notveršu. Un varbūt pat no saules.
Aizkari atkal pašāvās augšup. Uzspīdēja saule. Ta lija pār institūta sienām un slīpi klājās pār Hercena ielas bruģi. Profesors skatījās pa logu, apsvērdams, kur saule bus dienā. Viņš atkāpās un atkal tuvojās, pārvietodamies gandrīz dejojošā gaitā, un visbeidzot ar vederu uzgula palodzei.
Tad viņš ķērās pie svarīga un noslēpumaina darba. Pārsedza mikroskopu ar stikla kupolu. Uz gāzes degļa zilganās liesmas izkausēja gabalu zīmoglakas un ar to pielipināja kupola apakšmalu pie galda, bet uz lakas traipiem uzspieda savu īkšķi. Nodzēsa gāzi, izgaja un rūpīgi aizslēdza kabineta durvis.
Institūta gaiteņos valdīja puskrēsla. Profesors aizgāja līdz Pankrata istabai un ilgi un nesekmīgi klauvēja. Beidzot viņpus durvīm bija saklausāma tāda kā ķēdes suņa rūkšana, krekšķešana un īdēšana, un Pan- krats strīpainās apakšbiksēs ar auklām pie potītēm beidzot iznira gaismas lokā. Viņa acis mežonīgi blenza zinātniekā, lāga nepamodies, viņš vēl pusmiegā šņākuļoja.
— Pankrat,— profesors sacīja, noraudzidamies viņā pār brillēm, — atvaino, ka uzmodināju. Zini ko, draugs, lai mana kabinetā šorīt neiet. Es tur atstāju darbu, ko nedrīkst izkustināt. Saprati?
— Ū-u-u, sa-sa-pratu, — Pankrats atbildēja, neko nesapratis. Viņš grīļojās un rūca.
— Ne, tu klausies, mosties, Pankrat, — zoologs sacīja un vieglītēm iebikstīja Pankratam ribās. Sarga sejā pavīdēja izbīlis un acīs ieplaiksnījās zināma sajēgas atblāzma. — Kabinetu es aizslēdzu, — Persikovs turpināja, — to nevajag uzkopt līdz manai atnākšanai. Saprati?
— Klausos, — Pankrats nosēcās.
— Nu jauki, bet tagad ej gulēt.
Pankrats apgriezās, nozuda aiz durvīm un tūdaļ sabruka gulta, bet profesors vestibilā saka ģērbties. Viņš uzvilka peleko vasaras mēteli un uzlika mīksto platmali, tad, atcerejies ainu, kas pavērās mikroskopā, sāka stīvi blenzt uz savām galošām un vairākas sekundes nostāvēja ar tādu skatienu, it ka redzētu tās pirmo reizi. Tad viņš apava kreisās kājas galošu un gribēja tai uzaut labo, taču tā nelīda virsū.
— Kada drausmīga nejaušība, ka viņš mani aizsauca, — zinātnieks noteica, — citādi es to tā arī nebūtu pamanījis. Jā, bet ko tas dos?… Ak, tas var dot velns zina ko!…
Profesors iesmejas, pašķielēja uz galošām un, noāvis kreiso, uzāva labo.
— Mans Dievs! Visas iespējamās sekas nemaz nav aptveramas… — Profesors nicīgi atgrūda kreiso galošu, kas viņu kaitināja, jo negribēja līst virsū labajai, un devās uz izeju vienā galošā. Tūlīt viņš pazaudēja ari mutautu un izgāja ārā, aizsitot smagās durvis. Uz lieveņa viņš kabatās ilgi meklēja sērkociņus, plīkšķinādams sev pa sāniem, atrada un saka soļot pa ielu ar neaizdedzinātu papirosu zobos.
Līdz pašai Kristus katedralei zinātnieks nesastapa nevienu pretimnācēju. Profesors, atgazis galvu, kā piekalts veras uz zeltīto kupolu. Saule tīksmi laizīja viņu no vieniem sāniem.
— Ka gan es agrak to nepamanīju… kada nejaušība?… Tpu, tu muļķis, — profesors pieliecas un aizdomājās, ieraudzījis atšķirīgi apautas kajas, — hm… ko darīt? Atgriezties pie Pankrata? Nē, to neuzmodināsi. Pamest to, maitas gabalu, žēl. Nāksies vien nest rokā. — Viņš novilka galošu un ar riebumu sāka nest līdzi.
No Prečistenkas vecā automobili paradījas trīs braucēji. Divi iereibuši vīrieši un viņiem klēpī spilgti izkrāsojusies sieviete platās, pēc divdesmit astotā gada modes šūdinātās zīda biksēs.
— Ei, papuci! — viņa uzsauca zema piesmakušā balsī, — ko nodzēri otru galošiņu!