Kā citu iespējamu Persikova prototipu Bulgakova pētnieki uzrāda slavenu biologu un patolog- anatomu Alekseju Ivanoviču Aprikozovu6 , kura uzvārds parodets stāsta galvenā varoņa uzvārdā. (Uzvārds Persikovs atvasinats no persikiem, Aprikozovs — no aprikozēm.) Savukārt Aprikozovs arī bijis saistīts ar Ļeņinu kā viens no mediķiem, kurš revolūcijas vadoņa līķim taisīja sekciju un izņēma smadzenes.
Vistu mēris vai "popu mēris"?
Paralēli stāstam par sarkana stara atklāšanu "Liktenīgajās olās" attīstās otrs fantastisks vēstījums — par vistu mēri. Abas sižeta līnijas krustojas 7. nodaļā, kad paraugsovhoza "Sarkanais stars" vadītājs Roks, apgādājies ar Kremļa pilnvaram, ierodas pie Persikova, lai rekvizētu viņa izgudrojumu ātrai vistu atjaunošanai padomju valstī.
Pirmo vistu mēris ķer popa Drozdova atraitnes vistu kūti, no kurienes tas izplatās tālāk. Sergejs Nikoļskis7 izvirza interesantu versiju, kādēļ "Liktenīgajās olās" vistu mēris sākas tieši popienes vistu kuti. Viņaprāt, autors savā stāstā izmanto vārdu spēli un vistu krišanas attēlojumā ietverta metafora par reliģisko darbinieku vajāšanu Padomju Savienībā pēcrevolūcijas gados.
Kā raksta amerikāņu politologs Ričards Paipss, "boļševiki metās virsū reliģijai .. ar tādu niknumu, kāds nebija redzēts kopš Romas impērijas laikiem".8 Jau viens no pirmajiem padomju dekrētiem 1917. gadā paredzēja baznīcas šķiršanu no valsts. Taču totāls uzbrukums baznīcai tika atlikts līdz 1922. gadam, kad boļševiki bija ieguvuši pilnīgu kundzību Krievijas impērijā. Antireliģiskajai kampaņai bija divi aspekti — politiskais un kulturālais. Pirmkārt, boļševiki negribēja dalīt ar baznīcu ietekmi uz ļaužu prātiem. Otrkārt, krievu revolucionāri tieši tāpat kā Rietumu sociālisti reliģiju uzskatīja par pagātnes paliekām, kas kavē progresu. Arī anti- reliģiskās cīņas metodes pamatā bija divas — fiziskā un garīgā. Vispirms vajadzēja atņemt baznīcu īpašumus un pakļaut teroram garīdzniekus. V. Ļeņins šo akciju demagoģiski sasaistīja ar badu Pie- volgā 1922. gadā. Tika izdots dekrēts par baznīcu īpašumu rekvizēšanu cīņai pret badu. Kad patriarha Tihona vadībā pareizticīgo baznīca atteicās pildīt šo pavēli un uzsāka pati vakt līdzekļus badacietēju atbalstīšanai, tas tika aizliegts, bet garīdznieki saukti tiesas priekšā par kontrrevolucionāru darbību. 1922. gadā Maskavā notiek publiska paraug- tiesa pret "kontrrevolucionārajiem" garīdzniekiem un viņu atbalstītājiem, kur no 54 apsūdzētajiem pieci tiek nošauti, bet pārējie sodīti ar dažāda ilguma cietumsodu vai izsūtīšanu uz koncentrācijas nometni Solovku salās. Analogā tiesas procesā Petrogradā tiek tiesātas 86 personas, no kurām nošauj četras. 20. gadu pirmās puses antireliģiskajā kampaņā bojā iet vairak nekā 1200 garīdznieku, bet izsūtīti un cietumos iemesti tiek vairāk nekā 10000.9
Paralēli tika izvērsta plaša antireliģiska propaganda. Tai bija vairāki virzieni. Jau 1919. gada sākās kampaņa, vērsta pret svēto pišļu kultu. Baznīcās un klosteros publiski tika atvērti šķirsti, lai pierādītu, ka ari svēto ķermeņi ir pakļauti trūdēšanai un tādejādi atmaskotu baznīcas "melus". 1923. gada janvarī, kad pareizticīgie atzīmēja Ziemassvētkus, Maskavā pēc Komjaunatnes CK direktīvas tika organizēti "komjauniešu Ziemassvētki" jeb "karnevāls". Pa centrālajām ielām tika organizēts antire- liģisks gājiens, kurā soļoja dažadu konfesiju garīdznieku kostīmos un groteskās maskās tērpušies komjaunieši, kas atainoja ticības kalpus nožēlojamā un smieklīga formā. Tika dziedātās attiecībā pret kristīgo ticību piedauzīgas dziesmas. Tai pašā gada līdzīgā veidā tika organizētas arī "komjauniešu Lieldienas", taču, ņemot vērā, ka iedzīvotāji nevis atbalstīja, bet mēmās šausmās bēga no šada tipa antireliģiskām izpausmēm, tika nolemts tās partraukt.
Antireliģiskaja kampaņā tika iesaistīta arī prese — kopš 1922. gada ik dienas iznaca avīze "Bezdievis" ("Bezbožņik"), 1923. gadā tai pievienojās nedēļas žurnāls ar analogu nosaukumu, kur tika publicēti īsi rakstiņi un rupjas karikatūras, kas izsmēja ticību Dievam un kristīgos rituālus.
Pie antireliģiskās psihozes kulminācijas parādi- bām pieder 1923. gadā Svijažskā uzceltais piemineklis Jūdam, Petrogradas apglabāšanas biroja nosaukšana par "Sarkano mūžību" un publiska teatralizēta "Dieva tiesa" Maskavā 20. gadu pirmajā pusē10 .
To dzejnieku vidū, kuri sacerēja antireliģiskus vārsmojumus, lai apkarotu Dievu un ticību tam, kā viens no pašiem aktīvākajiem izcēlās Vladimirs Ma- jakovskis, kurš, piemēram, 1923. gadā aktīvi sadarbojās ar izdevumu "KK(b)P CK Aģitpropa Preses biroja biļetens". Šo izdevumu izsūtīja uz visattālākajiem PSRS nostūriem un no šejienes materiāli tika pārpublicēti vietējās avīzēs. Tā, piemēram, V. Majakovska "dzejoli" "Biedri zemnieki, kaut reizi apdomājieties — kāpēc zemniekam svinēt lieldienas /protams, ar mazo burtu — S.R./" pārpublicēja 25 provinces laikraksti un žurnāli, sākot no Jaro- slavļas un beidzot ar Arhangeļsku un Tomsku11 .
M. Bulgakovs, lai arī par viņa personisko reliģisko pārliecību dokumentālu liecību nav, padomju antireliģisko propagandu kā ikviens inteliģents cilvēks uztvēra ar šausmām un riebumu. 1925. gada 5. janvāri viņš ieraksta dienasgrāmata: "Kad vakarā uz ātru roku izšķirstīju "Bezbožņika" numurus, biju satriekts. Sāls nav zaimošanā, kaut ari tā, protams, bezizmēra .. . "Sāls" ir idejā, to var pierādīt dokumentāli: Jezu Kristu attēlo kā nelieti un krāpnieku. .. Šim noziegumam nav cenas."