1923. gadā V. Majakovskis dzejolī "Mūsu lieldienas" raksta: "Jau komjauniešu soļi dārd par jaunu reliģiju, par reliģiju, kurā mums nevis dievs noteiks skrējienu, bet, iedarbinājis elektromotorus, pasauli pārvalda pats cilvēks."13 "Meistara un Margaritas" 1. nodaļā, kad izraisās diskusija starp Volandu un jauno literātu Ivanu Bezpajumtnieku par to, kas pārvalda pasauli, padomju rakstnieks atbild tiešiem Majakovska vārdiem, ka "pasauli pārvalda pats cilvēks".
5. nodaļas nosaukums krievu valoda ir "Kuri- naja istorija", 6. nodaļā vēstīts, ka dramaturgs Ēren- dorgs uzrakstījis aktuālu lugu pa karstām notikumu pēdām — "Kurij doh". Vārdu salikumu "kurinaja istorija" iespējams tulkot divējādi — gan kā stāstu par vistām, (krievu vai. vista — kuricaļ, gan ka stāstu par kūrijām. "Kurij doh" vienlaikus ir gan vistu, gan kūriju krišana. Bet kūrija ir pāvesta varas centrālo iestāžu kopums. Tekstā sastopami arī vēl citi atvasinājumi ar līdzīgu divējādi izprotamu nozīmi. Piemēram, Bulgakovs raksta, ka popiene pēc vira nāves, kurš "nomira no antireliģiskiem sarūgtinājumiem"14 , turpinājusi nodarboties ar "kurovodstvo", kas vienlaikus nozīmē vistkopība un kūrijas kopšana.
S. Nikoļskis15 uzrāda vēl vairākus zīmīgus faktus, kas stāstā saistīti gan ar krievu pēcrevolūcijas laiku, gan pareizticību. Viņš, piemēram, doma, ka ari popienes uzvārds Drozdova nav nejaušs. Droz- dovs bija laicīgais uzvārds vienam no krievu pareizticīgo baznīcas visautoritatīvākajiem darbiniekiem — metropolītam Filaretam, kurš darbojās 19. gs. pirmajā pusē. Savukārt M. Bulgakova izdomātās Steklovskas pilsētiņas — vistu mēra izcelsmes vietas — nosaukumu zinātnieks saista ar Jurija Steklova vārdu, kas 20. gadu sākumā bija "Izvesti- jas" galvenais redaktors. Šī avīze ir viena no aktīvākajām antireliģiskajā kampaņā, kura, piemēram, 1922. gadā publicē baznīcas darbinieku sarakstu, kas pasludināti par tautas ienaidniekiem. Bet "Liktenīgajās olās" tieši "Izvestija" ir pirmā avīze, kur paradās informācija "Vistu /resp., kūriju, jo kuri- nij — S.R./ mēris republikā".
Reliģiskās tēmas aspektā uzmanību saista arī Bulgakova aprakstītā ielu nosaukumu pārdēvēšana Steklovskā. Iela ar nosaukumu Sobornaja padomju laikā tiek "nokristīta" par Personālo ielu. Savukārt ielas nosaukums Sobornaja saistīts ar diviem jēdzieniem. Pirmkārt, ar baznīcas, resp., katedrāles, vārdu. Otrkārt, ar krievu pareizticīgo baznīcai aktuālu garīgo jēdzienu "sobornosķ", kas apzīmē visu ticīgo mistisko kopību mīlestībā uz Dievu.
Atsevišķās vietās rakstnieks apzināti jauc vistas ar cilvēkiem, lai, "pie rokas nepieķerts", vienādotu vistu mēri ar sarkano teroru. Piemēram, viņš raksta: "Pretvistu potes Ļefortovas veterinārajā institūtā devušas spožus rezultātus. Vistu nāves gadījumu skaits … uz šodienu divkārt samazinajies."16 Tā kā pretvistu potes injicēt vistām būtu absurdi, tad loģiski ir secināt, ka runa ir par cilvēkiem. Bet nākamajā teikumā tomēr runāts par vistu nāvju samazināšanos. Taču viss nostājas savā vieta, ja ņemam vērā, ka Maskavas rajonā Ļefortovā veterinārais institūts nekad nav bijis, toties te atrodas slavenais cietums, kur spīdzina un nogalina aizdomās par pretpadomju darbību vai pat tikai noskaņojumu turētos. Līdzīgs melnais humors izmantots, citējot avīzes "Rabočaja gazeta" gaismas reklāmu, kur teikts, ka notiek "vistu līķu sadedzināšana Ho- dinkā". Šķietami neitrālā avīzes informācija stāsta kontekstā ir rūgti ironiska. 1904. gadā Nikolaja II kronēšanas diena slikti organizētās tautas pacienāšanas laikā Maskava, Hodinkas laukumā tika saspiesti un bojā aizgaja vairāki simti cilvēku. Tā tiek uzskatīta par vienu no apkaunojošakām dienām Krievijas vēsturē un par liktenīgu zīmi, ka jaunā cara valdīšana nebūs laimīga. Hodinkas laukuma arhetipa pieminēšana, pirmkārt, nekļūdīgi norāda uz cilvēku, nevis vistu līķiem, otrkārt, tā ir padomju varai tādas pašas nākotnes pareģošana ka Nikolajam Otrajam.
Par vistu mēri ka antireliģisko teroru liek domāt arī Bulgakova it kā garamejot izmesta piezīme, ka Volokolamskā uzrodas pravietis, kurš aģitē, ka pie vistu krišanas vainīgi komisāri, bet drīz vien tas nozūd bez pēdām. Galēji ironiski skan informācija, ka divās nedēļās Republiku savienība bija "viss pa tīro — vistu nozīme". Ka vienīgi šur tur province vel mētājās pa kādai bārenīgai vistu spalviņai, liekot noritēt dažai asarai. Un ka vistu mēris aizsoļoja līdz Baltajai jūrai pie Arhangeļskas un Vladivostokai ziemeļos, bet tālāk negāja, jo priekšā bija okeāns. Turpretī rietumos tas mīklainā kārtā apstājās pie Polijas un Rumānijas robežas, kur, nevainīgi piebilst autors, acīmredzot bija cits klimats…
Bulgakovs precīzi norāda, ka sarkanais stars tiek atklāts 1928. gada 16. aprīlī. Pētnieki noskaidrojuši, ka 1928. gadā 15. aprīli bija Lieldienas. Vairākos Bulgakova sacerējumos būtiski notikumi risinās vai nu Ziemassvētkos ("Suņa sirds"), vai Lieldienās ("Meistars un Margarita"). Galveno kristīgās reliģijas svētku klātbūtne, protams, nav nejauša. "Liktenīgo olu" struktūrā iespējams saskatīt Lieldienu notikumus pēc formas, bet antilieldienu notikumus pēc satura. Tātad mūsu priekšā ir baisa parodija, kur Kristus vietā, kurš ceļas augšā no kapa, pasaulē nāk antikrists jeb sarkanais stars (lasi — sociālistiskā revolūcija).
Viena no galvenajām antikrista pazīmēm ir tā, ka viņš ir pseidopravietis, kurš sola glābšanu, bet atnes iznīcību. Antikrista tēls stāstā sadalīts divām lomām. Viens no tiem ir Persikova atklātais sarkanais stars, bet otrs — sovhoza direktors Roks, ši stara "poļitruks", kurš to iedarbina, pavēršot pret čūsku olām. Kaut ari Bulgakovs uzvārdu Rokks raksta ar diviem "k", ir nepārprotami skaidrs, ka uzvārds ir simbolisks (krievu valodā rok — liktenis). Sovhoza zemnieki Roku tieši nosauc par Antikristu, bet "viņa" olas — par sātana olām. Stasta nosaukumu var tulkot gan ka liktenīgas olas, gan kā likteņa olas. Tātad — Roka olas. Taču, ja Roks ir viennozīmīgs ar Antikristu, tad iegūstam vēl vienu pilnībā likumīgu variāciju — Antikrista olas. Tāpat "apokaliptisks" ir ciemata nosaukums, kur Roka vadībā izšķiļas čūskas — Kancovka, kas latviešu valoda nozīmētu Gala vai Beigu ciematu.