— Laikam tak "Alkazarā" vecītis ta pietem- pies, — viens iesilušais ieķērcās, otrs izliecās no automobiļa un nokliedza:
— Tēvs, kā ir, vai naktslokāls Volhonkā vel vaļa? Mes laižam turp!
Profesors stingri palūkojās viņos par brillēm, izlaida no zobiem papirosu un tūdaļ aizmirsa par viņiem. Uz Prečistenkas bulvāra veidojās saules strēle, bet Kristus ķivere iedegās liesmās. Parādījās saule.
III nodaļa Persikovs notvēris
Noticis tas bija šadi. Kad profesors tuvināja savu ģeniālo aci okulāram, viņš pirmo reizi mūža pievērsa uzmanību tam, ka daudzkrasainaja spirāle sevišķi spilgti un trekni izdalās viens stars. Šis stars bija spilgti sarkanā krāsā un slējās no spirāles kā maza smaile, nu, teiksim, tā kā adata, vai.
Par laimi vai nelaimi, šis stars pāris mirkļus piesaistīja virtuoza trenēto aci.
Un profesors šai stara saskatīja to, kas bija tūkstoškārt nozīmīgāks un svarīgāks par pašu staru — gaistošo nejaušības bērnu, ko bija dzemdinājusi atstarotaja un mikroskopa kustība. Kad asistents aizsauca profesoru, amēbas pusotru stundu bija nogulējušas šī stara iedarbībā, un te nu bija iznākums: kamēr graudainās amēbas tajā diska daļā, kuru stars neskāra, joprojām gulēja gurdi un bezpalīdzīgi, tur, kur tās aizsniedza smailais sarkanais šķēps, norisinājās dīvainas parādības. Sarkanajā josliņā mutuļoja dzīvība. Pelecīgās amēbas, izlaidušas pseidopodijas, visiem spēkiem traucās uz sarkano joslu un, tur nokļuvušas (kā pēc burvju mājiena), atdzīvojās. Nezināms spēks tajas iedvesa dzīvības garu. Tās nāca bariem un cīnījās cita ar citu par vietu starā. Bet tur norisinājās mežonīga, citādi tā nav nosaucama, vairošanās. Pārkāpdamas un apgāzdamas visus likumus, ko Persikovs pārzināja kā savus piecus pirkstus, tās viņa acu priekšā pumpurojās zibenīgā ātrumā. Tur, starā, tās sadalījās gabalos, un katra no daļām pāris sekunžu laikā kļuva par jaunu un svaigu organismu. Dažos mirkļos šie organismi izauga un
nobrieda tikai tadej, lai savukārt nekavējoties dotu jaunu paaudzi. Sarkanajā joslā un pēc tam ari visā diskā drīz kļuva par šauru un sākas nenovēršama cīņa. Jaundzimušie nikni klupa virsū cits citam, saplosot un aprijot savus upurus. Starp jaunuļiem mētājās eksistences cīņā bojāgājušo līķi. Uzvarēja labākie un stiprākie. Un šie labākie bija drausmīgi. Pirmkārt, to lielums apmēram divkārt pārsniedza parastās amēbas, un, otrkārt, tie izcēlās ar kādu īpašu niknumu un spriganumu. Viņu kustības bija ašas, viņu pseidopodijas krietni garākas par normālajām, un viņi ar tām darbojās, bez pārspīlējuma var teikt, kā astoņkāji ar taustekļiem.
Nākamajā vakarā profesors, no neēšanas sakrities un bālu vaigu, uzkurbulēdams sevi tikai ar resniem paštitiem smēķiem, pētīja amēbu jauno paaudzi, bet trešajā dienā viņš ķērās pie pirmavota — proti, sarkanā stara.
Deglī klusiņām šņaca gāze, ara atkal švīkstēja autoriepas, un profesors, simtā papirosa indēts, puspievērtām acīm beidzot atslīga pret sava grozāma sēdekļa atzveltni.
— Jā, nu viss ir skaidrs. Tās ir atdzīvinājis stars. Šis jaunais, neviena neizpētītais, neviena neuzietais stars. Pirmais, ko nāksies noskaidrot — vai tas iegūstams tikai no elektrības vai arī no saules, — Persikovs murmināja.
Vēl vienas nakts laikā tas noskaidrojās. Trīs mikroskopos Persikovs notvēra trīs starus, no saules nenotvēra neko un izteicās šādi:
— Jādomā, ka saules spektra tā nav… Hm… nu, vārdu sakot, jādomā, ka to var icgUt tikai no elektriskās gaismas. — Viņš mīlīgi palūkojās uz apaļo matēto bumbu sev virs galvas, iedvesmoti apdomājās un tad ieaicināja pie sevis kabineta īvanovu. Viņš visu tam izstāstīja un parādīja amēbas.
Privātdocents Ivanovs bija satriekts, pilnīgi sagrauts: kā gan tik vienkāršu lietu kā šo tieviņo šautru neviens nebija pamanījis agrāk, velns parāvis! Jebkurš, nu, kaut vai viņš, Ivanovs! Patiešām drausmīgi! Jus tikai paskatieties…
— JUs paskatieties, Vladimir Ipatjič! — Ivanovs runāja, šausmas piekļaudams aci okulārām. — Kas darās?! Tie aug manu acu priekšā… Skatieties, skatieties…
— Es tos novēroju jau trešo dienu, — ar iedvesmu atbildēja Persikovs.
Pec tam starp abiem zinātniekiem norisinājās saruna, kuras saturs īsumā bija šāds: privātdocents Ivanovs ar lēcu un spoguļu palīdzību ņemas uzbūvēt kameru, kurā šo staru varēs iegūt palielinata veida un ārpus mikroskopa. Ivanovs cer, ir pat pilnīgi pārliecināts, ka tas ir ārkārtīgi vienkārši. Staru viņš iegūs, Vladimirs Ipatjičs par to var nešaubīties. Te notika neliela saminstinašanās.
— Pjotr Stepanovič, kad publicēšu darbu, es uzrakstīšu, ka kameras izgatavojāt jūs, — Persikovs bilda, juzdams, ka mazo aizķeršanos vajag atrisināt.
— O, nav svarīgi… Lai gan, protams…
Un mazā aizķeršanās bija novērsta. No šī brīža stars savā varā pārņēma arī īvanovu. Kamēr Persikovs, izkamēdams un spēkus zaudēdams, caurām dienam un naktim sēdēja pie mikroskopa, Ivanovs rosījās pa spuldžu spožumā mirdzošo fizikas kabinetu, kombinēdams lēcas un spoguļus. Viņam palīdzēja mehāniķis.
Pēc Izglītības komisariāta pieprasījuma Persiko- vam no Vācijas atsūtīja trīs pakas ar abpusizliek- tiem un abpusieliektiem spoguļiem un pat kaut kādiem ieliekti—izliekti slīpētiem stikliem. Viss beidzās ar to, ka Ivanovs kameru uzbūvēja un tajā patiesi notvēra sarkano staru. Un, gods kam gods, notvēra meistarīgi: stars sanaca lekns, kādus četrus centimetrus diametrā, ass un spēcīgs.
Pirmajā jūnijā kameru uzstādīja Persikova kabinetā, un viņš alkatīgi uzsāka izmēģinājumus ar stara apspīdētiem varžu ikriem. Izmēģinājumi deva satriecošus rezultātus. Divu diennakšu laikā no ikriem izšķīlās tūkstošiem kurkuļu. Tas vēl nebija nekas, vienas diennakts laikā kurkuļi neredzētā ātruma izauga par vardēm, turklāt tik niknām un rijīgam, ka pusi no tām turpat uz līdzenas vietas aprija otra puse. Toties dzīvas palikušās, nelikdamās zinis ne par kādiem termiņiem, sāka nērst ikrus un divās dienās jau bez jebkāda stara palīdzības laida pasaulē jauno paaudzi, kurai vairs neredzēja ne gala, ne malas. Zinātniekā kabinetā sākās velns zina kas: kurkuļi no kabineta izklīda pa visu institūtu; terārijos vai vienkārši uz grīdas visos kaktu kaktos kā purvā auroja spalgi varžu kori. Pankrats, kurš jau tāpat no Persikova baidijas kā no uguns, tagad pret viņu juta tikai nāves šausmas. Pēc nedēļas arī pats zinātnieks sāka manīt, ka šauj pār strīpu. Institūtu pildīja ētera un ciankālija smaka, ar kuru gandrīz noindējās Pankrats, nelaikā noņēmis masku. Audzelīgi savaisloju- šos purva radību beidzot izdevās uzvarēt ar indēm, kabinetus izvēdināja.