Ivanovam Persikovs teica ta:
— Zināt, Pjotr Stepanovič, stara iedarbība uz deiteroplazmu un vispār uz olšūnām ir apbrīnojama.
Ivanovs, vēss un atturīgs džentlmenis, pārtrauca profesoru neierastā tonī:
— Vladimir Ipatjič, ko jūs spriedelējat par sīkām detaļām, par deiteroplazmu. Teiksim bez aplinkiem: jūs esat atklājis kaut ko neiedomājamu. — Redzams, ar lielu piespiešanos, Ivanovs tomēr dabūja pār lūpām vārdus: — Profesor Persikov, jūs esat atklājis dzīvības staru!
Viegls sārtums iesitās Persikova bālajos, neskūtajos vaigos.
— Nu-nu-nu, — viņš nomurmināja.
— Jūsu vārds, — turpināja Ivanovs, — kļūs neiedomājami slavens… Man griežas galva. Saprotat, Vladimir Ipatjič, — viņš kvēli turpināja, — Velsa varoņi salīdzinājuma ar jums ir tīrās blēņas…. Un es biju iedomājies, ka tās ir pasakas… Vai atceraties viņa "Dievu barību"?
— Ā, tas jau romāns, — Persikovs atbildēja.
— Ak Dievs,,— tik slavens!…
— Esmu to aizmirsis, — Persikovs atbildēja, — atceros, ka lasīju, bet esmu aizmirsis.
— Kā nu neatceraties, paskatieties taču. — Ivanovs no stiklotā galda aiz kājas pacēla neticami lielu beigtu vardi ar uzpustu vēderu. Tās purnā pat pēc nāves bija ļauna izteiksme. —Tas taču ir drausmīgi!
IV nodala
POPIENE DROZDOVA
Dievs zina kāpēc, varbūt tur bija vainojams Ivanovs, bet varbūt ari tāpēc, ka sensacionālās ziņas izplatās pašas no sevis, taču gigantiskajā verdošajā Maskavā piepeši sāka runāt par staru un par profesoru Persikovu. Tiesa, vēl nenoteikti un ļoti miglaini. Ziņa par brinumatklajumu lēkaja ka aizšauts putns pa gaismā grimstošo galvaspilsētu, te pazūdot,«te atkal uzspurdzot, un tā līdz pusjūlijam, kad laikraksta "Izvestija" divdesmitajā lappusē zem virsraksta "Zinātnes un tehnikas jaunumi" parādi- jas īss rakstiņš. Neskaidri bija pateikts, ka pazīstamais IV universitātes profesors izgudrojis staru, kas neticami paaugstina zemāko organismu dzīvības procesu norisi, un ka šo staru vēl nepieciešams pārbaudīt. Uzvārds, protams, bija saputrots un nodrukāts kā "Pevsikovs".
Ivanovs atnesa avīzi un parādīja rakstu Persiko- vam.
— Pevsikovs, — novilka Persikovs, darbodamies kabinetā ar kameru, — ka tie pilīšu putēji visu dabu zināt?
Diemžel saputrotais uzvārds profesoru nepa- glāba no talākajiem notikumiem, un tie sākās jau nākamajā dienā, vienā mirklī izmainot visu Persikova dzīvi.
Pankrats, iepriekš pieklauvējis, parādījās kabinetā un pasniedza Persikovam varen skaistu, zīdaini vizošu vizītkarti.
— Tepatiņās jau pats arī, — Pankrats bikli piemetināja.
Kartīte ar izsmalcinātu šriftu bija nodrukāts:
Alfrēds Arkadjevičs BRONSKIS
Maskavas žurnālu "Sarkanā Uguntiņa", Sarkanais Pipars", "Sarkanais Žurnāls", "Sarkanais Starmetis" un laikraksta "Sarkanā Vakara Maskava" līdzstrādnieks.
— Triec viņu pie velna, — Persikovs monotoni norūca un notrausa kartīti zem galda.
Pankrats apgriezās, izgāja un pēc piecām minūtēm atgriezās ar cietēja seju un tās pašas kartītes otru eksemplāru.
— Tu smejies, vai? — Persikovs nočērkstēja un kļuva bargs.
— Viņš teic, ka no gēpēu, — Pankrats nobālēdams atbildēja.
Persikovs ar vienu roku sagrāba kartīti, gandrīz pārplēšot to uz pusēm, bet ar otru roku nometa pinceti uz galda. Kartītē cakainā rokrakstā bija pierakstīts klāt: "Ar lielu atvainošanu ļoti lūdzu pieņemt mani, augsti godatais profesor, uz trim minūtēm sabiedriskā lieta, preses un GPU [2] satīriskā žurnāla "Sarkanais Krauklis" līdzstrādnieks."
— Sauc viņu šurp, — teica Persikovs dusmās smakdams.
Pankratam aiz muguras tūdaļ iznira jauns cilvēks ar gludi skūtu taukainu seju. Viņam bija dīvainas mūždien paceltas uzacis kā ķīnietim, bet zem tām ahātkrāsas ačeles, kas ne mirkli nepalūkojās sarunu biedram acīs. Ģērbies jaunais cilvēks bija absolūti nevainojami un moderni. Šaurā žaketē līdz ceļga- lieip,»ārkārtīgi platās zvanveida biksēs un nedabiski platas lakkurpēs, kuru purni atgādināja zirga nagus. Rokā jaunais cilvēks turēja spieķi, cepuri ar smailu virsu un bloknotu.
— Ko jums vajag? — Persikovs noprasīja tādā balsī, ka Pankrats zibenīgi nozuda aiz durvīm, — jums taču teica, ka esmu aizņemts?
Atbildes vietā jaunais cilvēks profesoram divreiz paklanījās vispirms uz kreiso, tad labo pusi, bet pēc tam viņa skatiens kā ritenis apskrēja visu kabinetu, un viņš nekavējoties kaut ko atzīmēja bloknota.
— Esmu aizņemts, — sacīja profesors, ar riebumu mēģinādams ielūkoties viesim acīs, taču velti, jo ačeles bija nenotveramas.
— Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, augsti godatais profesor, — jaunais cilvēks smalkā balstiņā ierunājās, — ka ielaužos pie jums un nolaupu jūsu dārgo laiku, taču ziņa par jūsu pasaules mēroga atklājumu, kas aizskanējusi pa visu zemeslodi, liek mūsu žurnālam lūgt jums paskaidrojumus.
— Kas tie par paskaidrojumiem visai pasaulei? — Persikovs spiedzīgi nogaudās un lēnām no- bāla, — man jums nav jādod nekādi paskaidrojumi, nekas tamlīdzīgs… Esmu aizņemts… drausmīgi aizņemts.