— Pie ka tad jūs strādājat? — saldi apjautājās jaunais cilvēks un vēlreiz kaut ko atzīmēja bloknotā.
— Nu, es… paklau, ko jūs darāt? Gribat kaut ko rakstīt avīzē?
— Jā, — jaunais cilvēks atbildēja un pēkšņi kaut ko ieskricelēja bloknotā.
— Pirmkārt, es netaisos neko publicēt, pirms darbu nebūšu pabeidzis… jo sevišķi tais jūsu avīzēs… Un, otrkārt, kā jūs to visu zināt?… — Un Persikovs piepeši manīja, ka apmulst.
— Vai taisnība, ka esat izgudrojis jaunas dzīvības staru?
— Kas tā par jaunu dzīvību? — satracinājās profesors, — ko jūs gvelžat niekus? Stars, pie kura strādāju, vēl ne tuvu nav izpētīts, un vispār — nekas vēl nav zināms! Iespejams, ka tas paaugstina proto- plazmas aktivitāti…
— Cik reižu? — steigšus noprasīja jaunais cilvēks.
Persikovs apjuka pavisam… "Kas par uzmācīgu tipu. Pie velna, ko viņš atļaujas!"
— Kas tie par mietpilsoniskiem jautājumiem?… Pieņemsim, ka apmēram tūkstoškārtīgi!..
Jaunā cilvēka actiņās pazibēja plēsīgs prieks.
— Sanāk gigantiski organismi?
— Nekas tamlīdzīgs! Nu, tiesa, manis iegūtie organismi patiesi ir lielāki par parastajiem… Tiem ir dažas jaunas īpašības… Nu, bet galvenais jau nav lielums, bet gan gluži neticams vairošanās ātrums, — Persikovs, sev par nelaimi, pateica, un pats tUliņ no- šausminājās par savu atklātību. Jaunais cilvēks aprakstīja veselu lappusi, pāršķīra to un kriceleja talak.
— Jus tak to nedrukāsiet! — kapitulēdams un manīdams, ka nonācis jaunā cilvēka varā, Persikovs izmisīgi nočukstēja. — Ko jūs tur skribelējat?
— Vai taisnība, ka divu diennakšu laikā no ikriem var iegūt divus miljonus kurkuļu?
— No kāda ikru daudzuma? — no jauna aizsvil- damies, iekliedzās Persikovs. — Vai jūs kādreiz esat redzējis… nu, teiksim, koku vardes ikru?
— No pusmārciņas? — jaunais cilvēks nesamuls- dams apjautājās.
Persikovs tumši piesarka.
— Kurš tad tā mera? Tpu! Kādas blēņas jūs melšat? Nu, protams, ja ņem pusmārciņu vardes ikru… Tad varbūt tā arī sanāk… pie velna, nu, apmēram uz to pusi, bet varbūt arī daudz vairak!
Jaunā cilvēka acīs iekvēlojās briljanti, un viņš vienā paņēmienā piekricelēja vel vienu lappusi.
— Vai taisnība, ka tas izraisīs pasaules līmeņa apvērsumu lopkopība?
— Kas tas par avlžniecisku jautājumu, — ieaurojās Persikovs, — un vispār, es neatļauju jums rakstīt blēņas. Jau no sejas redzu, ka jūs rakstāt kaut kādas nekrietnības!
— Jusu fotogrāfiju, profesor, esiet tik laipns, — bilda jaunais cilvēks un aizcirta bloknotu.
— Ko? Manu fotogrāfiju? Tiem jusu žurnālīšiem? Pie tās velna būšanas, ko jūs tur sacerat? Ne, nē, nē… Turklāt esmu aizņemts… tāpēc palūgšu jus!…
— Kaut vai vecu. Mēs jums to tūlīt pat atdosim.
— Pankrat! — profesors trakās dusmās iekliedzās.
— Man ir tas gods, — sacīja jaunais cilvēks un pazuda.
Pankrata vietā aiz durvīm bija saklausāma dīvaina mehāniskā čīkstoņa un kaltu zābaku klau- dzoņa pret grīdu, un kabineta ienāca neparasti resns cilvēks, ģērbies no segu auduma šūta blūzē un biksēs. Viņa kreisā, mehāniskā kāja klakšķēja un blark- šķeja, bet rokās viņš turēja portfeli. Viņa skUtā apaļa seja, ļumīga ka dzeltenīgs galerts, bija savilkta laipnā smaidā. Viņš militāri palocījās profesoram, tad izslējās un viņa kāja atsperīgi nošķindēja. Persikovs palika bez valodas.
— Profesora kungs, — svešinieks patīkamā, piesmakušā balsī iesāka, — piedodiet vienkāršajam mirstīgajam, kurš iztraucējis jūsu vientulību.
— Jūs esat reportieris? — Persikovs noprasīja.
— Pankrat!
— Nebūt nē, profesora kungs, — resnis atbildēja,
— atļaujiet stādīties priekšā — tālbraucējs kapteinis un Tautas komisāru padomes laikraksta "Rūpniecības Vēstnesis" līdzstrādnieks.
— Pankrat! — histēriski iekliedzās Persikovs, un tajā pašā bridi stūri sarkani nosignalizēja un mīlīgi iezvanījās telefons. — Pankrat! — profesors atkārtoja un pacēla klausuli, — es klausos.
— Verzehien Sie bitte, Herr Professor, — vāciski iečērkstējās telefons, — das ich store. Ich bin Mitarbeiter des "Berliner Tageblatts"…[3]
— Pankrat! — profesors jau kliedza klausulē,
— Bin momentan sehr bescheftigt und kann sie deshalb jetzt nicht empfangen!.'…** Pankrat!!
Bet tikmēr pie institūta parādes ieejas jau zvanīja viena zvanīšanā.
* * *
— Šaušalīga slepkavība Bronnajas iela!! — auroja nedabiskas, aizsmakušas balsis, virpuļodamas uguņu biežņā starp riteņiem un auto spuldžu zibšņiem pār jūnija svelmē sakarsušo bruģi. — Šaušalīga vistu slimība piemeklējusi popa atraitni Drozdovu!… Turpat viņas portrets! Šaušalīgs profesora Persikova at- klājums!! Atrasts dzīvības stars!
Persikovs apcirtās tā, ka, daudz netrūka, būtu pakļuvis zem automobiļa, kas traucās pa Mohovajas ielu, un nikni pakampa avīzi.
— Trīs kapeikas, pilsoni! — iekliedzās puika, un, spraukdamies pūli uz trotuāra, atkal ieaurojas: — "Sarkanā Vakara Avīze", atklāts iks-stars!!
Apstulbušais Persikovs atvēra avīzi un piespiedās laternas stabam. Otrās lappuses kreisajā stun izsmērētā ierāmējumā uz viņu blenza plikpaurains cilvēks ar neprātīgām, neko neredzošām acīm un atkārušos apakšžokli — Alfrēda Bronska mākslinieciskās jaunrades auglis. "V. I. Persikovs, kurš at- klajis noslēpumaino sarkano staru", vēstīja paraksts zem zīmējuma. Zemāk ar apakšvirsrakstu "Pasaules mēroga noslēpums" sakās raksts, ko ievadīja vardi:
"Sēdieties, — mums laipni sacīja ievērojamais zinātnieks Persikovs…"
Zem raksta dižojās paraksts:
Alfrēds Bronskis (Alonzo).
Iezaļgana gaisma noplaiksnīja par universitātes jumtu, debesis izlēca ugunīgi vārdi "Runājošā Avīze", un pūlis tūdaļ aizsprostoja Mohovaju.
"Sēdieties!!!" rupora uz jumta piepeši iegaudojās nepatīkama smalka balss, ļoti līdzīga tūkstoškārt pastiprinātai Alfrēda Bronska balsij. "Mums laipni sacīja ievērojamais zinātnieks Persikovs! Jau sen velējos iepazīstināt Maskavas proletariātu ar sava atklajuma rezultātiem…"